Nepieminēt bijušos pāridarījumus mums nenākas viegli, bet piedot savam tuvākajam, kas ir nodarījis pāri, bez Dieva palīdzības un atbalsta ir gandrīz neiespējami. Tomēr šādās situācijās ir jāraugās nākotnē ar cerību, citādi ātri var krist izmisumā un depresijā, ar ko bieži saistās paļāvības trūkums uz Dievu.
Tēvs Toms Gumpenbergs, kas, būdams priesteris un mūks, strādāja un kalpoja Latvijā ilgus gadus, tiem, kas viņu spīdzināja Centrālcietuma pagrabos, sacīja: “Jo olu ilgāk vāra, jo tā cietāka kļūst.” To sakot, viņa sejā bijusi tāda paļāvība un miers, ka vajātāji neko nespēja iebilst un vēlāk atlaida viņu brīvībā. No kurienes priesterī bija tāds spēks? No brāļu un citu cilvēku liecībām esmu dzirdējis par tēva Toma apdāvinātību un plašajām zināšanām visdažādākajās dzīves jomās, kuras viņš izmantoja, būvējot baznīcas, rasējot projektus baznīcu altāriem un veicot citus darbus. Domājot par to, es sapratu, ka viņam nebūtu bijis spēka izturēt grūtos dzīves pārbaudījumus bez dzīvas un stipras ticības Dievam un Dieva mīlestības piedodošajam spēkam.
Mēs zinām, ka grūtībās un pārbaudījumos ir divas iespējas – vai nu cilvēks pagurst un salūst, vai arī kļūst spēcīgāks. Te runa ir tieši par cilvēka gara spēku. Mūsu gars norūdās un šādu spēku iemanto Dieva mīlestības pilnajā audzināšanas skolā. Kad gars ir pietiekami stiprs, tad tas vairs ne no kā nebaidās. Ticības pilna dvēsele nebaidās no nāves, jo tā taču ieved dzīvībā, nebaidās no krusta, jo tas ir mūsu uzvaras zīme pār ļauno, un nebaidās ne no vienas mums naidīgas varas, jo viens ir Kungs un viens ir Valdnieks pār dzīvajiem un mirušajiem.
Mums ir vajadzīgs Dieva dziedinošais un piedodošais spēks, kas atklājas Jēzus vārdos: “Dēls, tavi grēki tev tiek piedoti!” Ar šiem vārdiem, kas atkārtojas šodien lasītajos Svēto Rakstu fragmentos, mums atklājas dievišķā autoritāte, kas piemita Jēzum Kristum, Dieva Dēlam. Grēku piedošanas varu Jēzus ir nodevis apustuļiem, savukārt tie – saviem mācekļiem.
Parasti 22. februārī Baznīcā svin svētā apustuļa Pētera katedras svētkus, un šajā dienā mēs varam dzirdēt Jēzus Kristus vārdus: “Es tev došu Debesu valstības atslēgas. Ko tu saistīsi virs zemes, tas būs saistīts arī Debesīs, un, ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī Debesīs.” (Mt 16, 19) Lielu varu Jēzus ir devis saviem mācekļiem un sekotājiem. Kāpēc gan mums neizmantot savas privilēģijas un netapt šķīstītiem un dziedinātiem gan miesā, gan dvēselē, ja mēs varam saņemt šo dziedināšanu par velti un bez mēra. Tāpēc, ja arī tu vēlies piedzīvot šo spēku un kļūt dziedināts, attaisnots un šķīstīts, tad vērsies pie Jēzus mācekļiem! Daudzi ticīgie atliek savas dvēseles sakopšanu uz vienu, varbūt dažām reizēm gadā, it kā baidīdamies no pārlieku lielas dievbijības. Bet vai mēs savu māju vai istabu arī uzkopjam tik reti? Domāju, ka ne. Tad vēl jo vairāk rūpēsimies par savas dvēseles mājokļa tīrību!
Isaja grāmata atklāj Dieva nodomu: “Es veidošu tuksnesī ceļu un upes – vientuļā stepē.” Šis tuksnesis ir mūsu nejūtīgā sirds, kura gaida veldzi, bet bieži mēs to meklējam akās, kuras ir tukšas un no kurām nekas nav pasmeļams. Vienīgi tad, kad mūsu sirdī ienāk Dieva piedošana un tādējādi arī attaisnošana no grēkiem, mēs arvien labāk ieraugām to dzīves ceļu, ko mums ir sagatavojis Dievs. Ikviens, kas ir bijis paralizēts savā dvēselē, pēc Dziedināšanas sakramenta pieņemšanas dzird noteikto, bet maigo balsi: “Celies, ņem savu gultu un staigā!” Kāpēc paralizētajam vēl bija vajadzīga viņa gulta, ja viņš bija saņēmis dziedināšanu? Šī gulta ir redzamā zīme brīnumam, kas ar cilvēku bija noticis. Tā ir liecība apkārtējiem par Dieva darbu mūsos. Tā ir zīme ikvienai neticīgajai dvēselei. Daudzi cilvēki spēj noticēt un atgriezties pie Dieva mīlestības tikai tad, kad ir redzējuši šādas zīme – pārvērtības savos tuviniekos, draugos vai darba kolēģos. Lūgsim, lai Dievs dziedina mūsu sirdi un mums ir spēks aizvien no jauna celties un saņemt veldzi no Viņa žēlastības upes. Mieramtuvu.lv |
.jpg)