Vienkāršu kareivju pārspīlēta dedzība. Viņi nolēma izsmiet Jēzus karalisko cieņu. Nolēma izklaidēties uz Viņa rēķina. Drausmīgā spēle sākās. Kareivji vispirms Jēzu šaustīja. Nežēlīgi. Pēc romiešu likumiem šaustīšanu drīkstēja piemērot tikai vergiem un vislielākajiem ļaundariem. Brīvu cilvēku nodot šaustīšanai varēja tikai tad, ja viņš bija izdarījis tādu noziegumu, kura dēļ zaudēja tiesības uz labo vārdu un tika izstumts no sabiedrības. Kad tika nicināts un ļaužu atstumts (Is 53, 3).
Varam tikai iedomāties, cik mokošas sāpes šaustīšanas laikā izcieta Jēzus, kas jau tāpat visu iepriekšējo nakti bija pavadījis tiesas namā sanhedrīna priekšā, kur tika pratināts līdz pat spēku izsīkumam. Bet tas vēl nav viss: pēc šaustīšanas kareivji uzliek Viņam galvā ērkšķu kroni. Vēl cita veida sāpes. Apsedz Viņu ar purpura apmetni. Vēl viens pazemojums. Jēzus neprotestē, bet pacietīgi pieņem arī šo kārtējo spīdzināšanu un ņirgāšanos. Kareivji izklaidējas. Tie izsmej Jēzu un sit Viņam pa seju. Kāpēc cilvēks tik ļoti neieredz otru cilvēku? Šajā gadījumā varbūt tāpēc, ka vēlējās Kristus seju padarīt riebīgāku par savējo. Lai Viņa seju padarītu tādu, kurā nav nekāda jaukuma, nedz skaistuma, ka mēs viņu uzlūkotu, nedz arī izskata, ka viņš mums patiktu (Is 53, 2b). Kareivji nezināja un nesaprata to, ka Kristus tēlu cilvēkā nav iespējams iznīcināt. Ir taisnība, ka to var ievainot, notraipīt ar asinīm, apspļaut. Bet ne iznīcināt.
Tātad briesmīgā kareivju izklaide pretorijā turpinājās. Un Pilāts vēlreiz izgāja ārā un tiem sacīja: “Lūk, es Viņu izvedu ārā pie jums, lai jūs zinātu, ka es neatrodu Viņā nekādas vainas.” Tā Jēzus ērkšķu vainagā un purpura apmetnī izgāja ārā. Un Pilāts teica: “Lūk, cilvēks!” (Jņ 19, 4-5)
Vai Pilāts, kas patiesībā nicināja jūdu tautu, centās glābt Jēzu? Vai Jēzū viņš saskatīja Cilvēku? Vai varbūt saskatīja Viņā to vienreizējo godību, kura piemīt cilvēkam, kas radīts pēc Dieva attēla un līdzības? Pat ja tā būtu, tad tomēr Pilāts to izrādīja tikai un vienīgi vārdos. Bet neko nedarīja. Kāpēc? Pūļa spiediens. Bailes. Cilvēks...
Visbeidzot Pilāts piesprieda Jēzum nāves sodu. Viņš atdeva tiem Jēzu krustā sišanai. (Jņ 19, 16) Cilvēks notiesā Dievu. Cilvēks vēlas tikt vaļā no Dieva. Vēlas atbrīvoties no sava Radītāja, jo, kā izskatās, pats vēlas kļūt par dievu. Savā iedomībā cilvēks kļūst smieklīgs. Traģiski smieklīgs. Vēlas nonāvēt Dievu. Vai radība var nonāvēt Radītāju? Vai puteklis, kas šodien ir, bet rīt tā jau nav, var pacelt roku pret Visvareno un Mūžīgo? Vispār jau var. To var redzēt skaidri kā uz delnas. Varēja Pilāts, vari arī tu. Un tā esi darījis un dari ne reizi vien. Kad grēko. Kad saki Dievam: “Ej projām. Paej malā. Man nav laika.” Kad saki: “Vediet Viņu prom no šejienes un sitiet krustā.” Ko vēl lai piebilst? Laikam vienīgi to, ka, lai izpildītu Kristus norādījumus un pieņemtu Viņa ideālus, ikvienam no mums vispirms ir jābūt cilvēkam un jāprot citā cilvēkā saskatīt cilvēku. Ja nespējam otrā personā saskatīt savu tuvāko, tad nevaram teikt, ka redzam viņā Kristu. Nevaram teikt, ka Viņu mīlam. Ja jau, būdami kristieši, esam aicināti sekot Kristum, ja jūtamies aicināti garīgi pilnveidoties un tiekties pēc svētuma, tad citā cilvēkā mēs esam aicināti saskatīt savu tuvāko, savu brāli, nevis vienkārši svešinieku. Ir ļoti viegli citu ievainot, apmelot, apspļaut. Daudz ilgāks laiks ir vajadzīgs ievainojumu dziedināšanai. Jo lielākās sāpes izcieš sirds, nevis miesa. Ne jau vārdi, darbi vai domas, bet gan mīlestības trūkums sāp visvairāk un kā krusts nospiež, gāž pie zemes un ievaino.
Par visu vairāk sāp mīlestības trūkums. Mieramtuvu.lv
Foto: Matīsa Locika Krustceļa ikona | 
