Dārgie brāļi un māsas Romā un visā plašajā pasaulē!
No savas sirds dziļumiem sūtu jums visiem Lieldienu sveicienu ar sv. Augustīna vārdiem: “Resurrectio Domini, spes nostra – Kunga augšāmcelšānās ir mūsu cerība” (Agostino, Sermo 261, 1). Ar šo apstiprinājumu lielais bīskaps paskaidroja saviem ticīgajiem, ka Kristus ir augšāmcēlies, lai mēs, kaut arī lemti nāvei, neraizētos, ka ar nāvi dzīve ir pilnīgi beigusies, Kristus ir augšāmcēlies, lai dotu mums cerību (cfr ibid.).
Patiesi, viens no jautājums, kas visvairāk uztrauc cilvēka eksistenci ir tieši šis: “Kas ir pēc nāves?” Uz šo mīklu šodienas svētki ļauj mums atbildēt, ka nāvei nav pēdējais vārds, tāpēc ka beigās triumfē Dzīve. Šī mūsu pārliecība nebalstās tikai uz vienkāršiem cilvēciskiem apsvērumiem, bet gan uz vēsturisku ticības faktu – Jēzus Kristus, piesists krustā un apbedīits ir augšāmcēlies savā godības pilnajā miesā. Jēzus ir augšāmcēlies, lai arī mēs, ticot Viņam, iegūtu mūžīgo dzīvi. Šī vēsts ir evaņģēlija pamatā. To ar pārliecību paziņo arī sv. Pāvils: “Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad velta ir mūsu sludināšana, velta ir jūsu ticība.” Un turpina: “Ja mēs cerējām uz Kristu tikai šīs dzīves dēļ, tad mēs esam visnožēlojamākie no cilvēkiem” (1 Cor 15,14.19).
No Lieldienu rītausmas, jauns cerības pavasaris apņem pasauli, no tās dienas jau ir sākusies mūsu augšāmcelšanās, jo Lieldienas nav tikai vēsturiski svarīgs brīdis, bet gan jauna stāvokļa sākums. Jēzus ir augšāmcēlies, nevis lai Viņa atmiņa dzīvotu Viņa mācekļos, bet tāpēc, ka Viņš pats dzīvo mūsos un Viņā mēs jau varam baudīt mūžīgās dzīves prieku.
Tātad, augšāmcelšānās nav tikai teorija, bet gan vēsturiska patiesība - caur Cilvēku Jēzu Kristu, caur viņa “Pashu”, caur Viņa “pāreju”, kas atvēra “jaunu ceļu” starp debesīm un zemi (cfr Ebr 10,20). Tas nav mīts, tas nav sapnis, tā nav vīzija vai utopija, tā nav pasaka, bet gan vienreizējs un neatkārtojams notikums – Jēzus no Nācaretes, Marijas dēls, kas piektdien, saulrietā tika noņemts no krusta un guldīts kapā, uzvarošs ir pametis kapu. Turklāt pirmās dienas pēc sabata rītausmā, Pēteris un Jānis atrada tukšu kapu. Magdalēna un pārējās sievietes satika augšāmcēlušos Jēzu, maizes laušanā Viņu atpazina arī divi mācekļi no Emmausas, Augšāmcēlušais ir parādījies vakarā apustuļiem pēdējo vakariņu vietā un pēc tam citiem mācekļiem Galilejā.
Kunga augšāmcelšanās vēsts izgaismo pasaules, kurā mēs dzīvojam, tumšākās vietas. Tas sevišķi attiecas uz materiālismu un nihilismu, uz pasaules uztveri, kas nespēj uztver to, kas nav ar zinātniskiem eksperimentiem pierādāms, un bez mierinājuma atgriežas tukšuma sajūtā, kam būtu jābūt cilvēciskās pastāvēšanas gala mērķim. Tā ir patiesība, ja Kristus nebūtu augšāmcēlies, “tukšums” būtu guvis pārsvaru. Ja atņemam Kristu un Viņa augšāmcelšanos, tad cilvēkam nav izejas un ikviena viņa cerība paliek tikai ilūzija. Bet tieši šodien ar spēku atskan Kunga augšāmcelšanās vēsts, tā ir atbilde uz skeptiiķu atkārtoto jautājumu, ko mēs atrodam arī Ekleziasta grāmatā: “Vai ir kaut kas par ko var teikt: “Lūk, tas ir jaunums?”” (Qoh 1,10). Mēs atbildam, jā, Lieldienu rītā viss ir atjaunots. “Mors et vita / duello conflixere mirando: dux vitae mortuus/ regnat vivus – dzīve un nāve sadūrās lielā cīņā, lai arī Dzīvības Kungs ir miris, tomēr ir dzīvs un uzvar. Tas ir jaunums! Jaunums, kas izmaina to dzīvi, kuri to pieņem, kā tas notiek ar svētajiem. Kā tas, piemēram, notika ar sv. Pāvilu.
Daudzas reizes, Pāvila Jubilejas gada laikā, esam varējuši meditēt par lielā Apustuļa pieredzi. Sauls no Tarsas, nenogurdināmais kristiešu vajātājs, uz Damaskas ceļa satika augšāmcēlušos Jēzu un tapa Viņa “sagūstīts”. Mēs zinām, kas notika tālāk. Ar Pāvilu notiek tas par ko viņš vēlāk rakstīs Korintas kristiešiem: “Ja kāds ir Kristū, tad viņš ir jauna radība, vecais ir pagājis, ir radies jaunais” (2 Cor 5,17). Lūkosimies uz šo lielo misionāru, kas ar drosmīgu savas apustuliskās darbības entuziasmu, sludināja Evanģēliju daudzām tālaika pasaules tautām. Viņa mācība un viņa piemērs mudina mūs meklēt Kungu Jēzu. Iedrošina mūs uzticēties Viņam, jo tukšuma sajūtu, kas mēģina apdulināt cilvēci, ir pārņēmusi gaisma un cerība, kas staro no augšāmcelšanās notikuma. Tagad patiešām psalma vārdi ir reāli un patiesi: “Pat tumsa Tev nav tumša, un nakts ir gaiša kā diena” (139[138],12). Tagad nevis tukšums apņem katru lietu, bet gan Dieva mīlestības pilnā klātbūtne. Pat nāves valstība ir tikusi atbrīvota, jo arī “pazemēs” ir nonācis dzīvības Vārds, ko nes Gara dvesma. (v. 8).
Ja ir patiesi, ka nāvei vairs nav varas pār pasauli un cilvēku, tomēr paliek vēl daudzas, pārāk daudzas tās vecās valstības zīmes. Ja caur Pashu, Kristus ir iznīcinājis ļaunuma sakni, tomēr Viņam ir vajadzīga vīriešu un sieviešu palīdzība, kas katrā laikā un vietā palīdz nostiprināt Viņa uzvaru ar tiem pašiem ieročiem – taisnīguma un patiesības, žēlsirdības, piedošanas un mīlestības ieročiem. Tā ir vēsts, ko nesenajos apustuliskajos ceļojumos uz Kamerūnu un Angolu vēlējos nest visam Āfrikas kontinentam, kas mani uzņēma ar lielu entuziasmu un atvērtību klausīties.
Patiesi, Āfrika nesamērīgā veidā cieš vardarbīgo un nebeidzamo konfliktu dēļ, kas bieži tiek aizmirsti un kas ievaino un novājina tās dažādās nācijas un aizvien pieaugošs tās dēlu un meitu pulks top par bada, nabadzības un slimību upuriem. Šo pašu vēsti ar spēku atkārtošu Svētajā Zemē, kurp man būs prieks doties pēc pāris nedēļām. Grūtā, bet nepieciešamā samierināšanās, kas ir priekšnoteikums kopējai drošībai un mierīgai līdzās pastāvēšanai, nevar kļūt par patiesību, ja ne pateicoties atjaunotiem, nenogurstošiem un patiesiem centieniem atrisināt izraēlas-palestīnas konfliktu.
No Svetās Zemes skatiens vēršas uz kaimiņu zemēm, uz Tuvajiem Austrumiem, uz visu pasauli. Laikā, kad pasaulē trūkst pārtikas, ir finansiāla nestabilitāte, jauna un jau pastāvoša nabadzība, uztraucošas klimatiskās izmaiņas, vardarbība un grūtības, kas daudziem liek doties prom no savas zemes meklējot drošāku izdzīvošanu, arvien draudošāko terorismu, pieaugošām bailēm par neskaidro rītdienu, ir svarīgi atgūt perspektīvu, kas dod cerību. Lai neviens neizvairās no šīs miermīlīgās cīņās, kas sākās no Kristus Pashas. Viņš – to atkārtoju vēlreiz, meklē vīriešus un sievietes, kas tam palīdz nostiprināt savu uzvaru ar tiem pašiem ieročiem – taisnību un patiesību, žēlsirdību, piedošanu un mīlestību.
Resurrectio Domini, spes nostra! Kristus augšāmcelšanās ir mūsu cerība! Baznīca to šodien paziņo ar prieku, sludina cerību, kuru Dievs ir darījis stipru un neuzvaramu uzceļot Jēzu Kristu no nāves; vēsta cerību, kuru tā nes sirdī un vēlas dalīties ar visiem, katrā vietā, it sevišķi tur, kur kristieši tiek vajāti ticības dēļ un tāpēc, ka iestājas par taisnību un mieru; piesauc cerību, kura spēj radīt drosmi uz labo, neskatoties uz to, cik tas maksā. Šodien Baznīca slavē “dienu, ko ir devis Kungs” un aicina priecāties. Šodien Baznīca lūdzas, piesaucot Mariju, Cerības Zvaigzni, lai tā vada cilvēci uz pestīšanas drošo ostu, kas ir Jēzus sirds, Pashas upuris, Jērs, kas “atpestīja pasauli”, Nevainīgais, kurš “samierināja grēciniekus ar Tēvu”. Uz Viņu, uzvarošo karali, uz Viņu – krustā sisto un aušāmcēlušos, mēs ar prieku saucam mūsu Alleluja! Radiovaticana.org |
