Šis notikums mums palīdz apzināties to, ka mūsu Baznīca vienmēr uzmanīgi uztver Svētā Gara zīmes, kas gadu gaitā bagātina tās tradīciju, saskaņā ar Jēzus vārdiem: “Svētais Gars jums atklās visu.”
Māsa Faustīne ir poļu klostermāsa, kas dzīvoja 20. gadsimta sākumā un aizgāja mūžībā 1938. gadā, būdama 33 gadus veca. Kaut gan viņa skolā mācījusies tikai nepilnus trīs gadus, tomēr savos vēstījumos runā par to, ka žēlsirdība ir svarīgākais Dieva aspekts, līdzīgi kā sv. Akvīnas Toms un sv. Augustīns to apliecina savos teoloģiskajos darbos. Māsai Faustīnei parādījās Kristus. Un šādi gadījumi Baznīcas vēsturē ir ļoti reti. Pāvests Jānis Pāvils II apstiprināja māsas Faustīnes atklāsmju autentiskumu 1993. gadā, kad viņu beatificēja. Viņš labi pārzināja māsas Faustīnes dzīvi, jo bija veicis arhibīskapa pienākumus Krakovas diecēzē, kurā atrodas šīs svētās klosteris, viņš bija arī māsas Faustīnes beatifikācijas lietas postulators.
Jēzus vēsts, ko Viņš uzticēja māsai Faustīnei, ir ļoti vienkārša: “Stāsti pasaulei par manu bezgalīgo žēlsirdību! Lai Žēlsirdības svētki kļūst par atgriešanos un aizsardzību visām dvēselēm, īpaši grēciniekiem. Šajos svētkos es izliešu savas žēlsirdības okeānu pār tām dvēselēm, kas tuvosies manas žēlastības avotam.” Mēs zinām, ka šis avots ir Jēzus Sirds. Kungs lūdza māsai Faustīnei, lai tiktu uzgleznota žēlsirdīgā Kristus ikona. Vienkāršai klostermāsai doties pie Baznīcas autoritātēm, lai pavēstītu par šīm atklāsmēm, – tas nebija viegls uzdevums, taču, kā redzam šodien, gan žēlsirdīgā Jēzus svētglezna, gan Žēlsirdības kronīša un Žēlsirdības litānijas lūgšanas jau ir kļuvušas par ticīgo garīgās dzīves sastāvdaļu.
Mēs visi zinām, ka Jānis Pāvils II aizgāja mūžībā 2005. gada 2. aprīlī, Dieva žēlsirdības svētdienas priekšvakarā. Savā vēstījumā, ko viņš sagatavoja šiem svētkiem, ir vārdi: “Pasaulei, kas dažkārt šķiet pazudusi un ļaunuma pārņemta, egoisma un baiļu nomākta, augšāmceltais Kungs veltī savu mīlestības laiku, kas piedod, izlīdzina un sniedz dvēselēm cerību. Tā ir mīlestība, kas pārvērš sirdis un dāvā mieru. Pasaulei tik ļoti vajag apzināties un ieaicināt sevī Dieva žēlsirdību.”
Šie notikumi mūsu dienās no jauna apliecina trīs patiesības, par kurām ir runa šodien lasītajā Evaņģēlija fragmentā. Vispirms to, ka Jēzus augšāmcelšanās ir mīlestības uzvara pār nāvi. Jēzus ienāk tur, kur ir apustuļi, lai arī durvis ir slēgtas, kur cilvēks un cilvēce ir noslēgusies sevī. Otrkārt, to, ka augšāmceltais Kungs ir tas pats, kas izcieta ciešanas, Viņa miesā joprojām ir brūces, un Viņš atļauj Tomam tām pieskarties. Treškārt – piedošanas uzvaru pār cilvēku grēkiem: “Saņemiet Svēto Garu. Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti.”
Šīs trīs patiesības īstenojas trijos veidos: darbos, vārdos un lūgšanā. Pilnīgā veidā ar savu dzīvi un kalpošanu to apliecināja māte Terēze. Viņa sevi nosauca par žēlsirdības misionāri. Māte Terēze ir teikusi: “Es vēlos dāvāt nabagiem to, ko bagātie pērk par naudu.” Kāds žurnālists filmā par māti Terēzi saka: “Mēs visu laiku barojam savu ego it kā ar raķešu degvielu, un mums liekas, ka mēs darām lielus un īpašus darbus. Bet māte Terēze savā pazemībā darīja patiešām lielus darbus. Tad jājautā, kāpēc mēs joprojām tērējam laiku šīm savām ilūzijām?”
Jēzus māsai Faustīnei teica, ka ir cilvēki, kas izturas tā, it kā Viņš būtu miris, nevis augšāmcēlies un dzīvs. Viņš apliecināja: “Mana Sirds ir pilna mīlestības un žēlsirdības.” Jēzus ir dzīvs, Viņš ir dzīvs tevī un cilvēcē šodien. Atbildēsim uz Viņa žēlsirdīgās Sirds aicinājumu! Mieramtuvu.lv |
