Godātie brāļi bīskapībā un priesterībā, dārgie brāļi un māsas! Sakarā ar Pasaules lūgšanu dienu par aicinājumiem uz priesterību un uz konsekrētu dzīvi, kas tiks svinēta 2009. gada 3. maijā, Lieldienu IV svētdienā, es vēlējos aicināt visu Dieva tautu pārdomāt par tēmu: “Paļāvība uz Dieva iniciatīvu un cilvēka atbilde”. Baznīcā nemitīgi izskan Jēzus aicinājums saviem mācekļiem: “Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā!” (Mt 9, 38). Lūdziet! Šis Kunga sauciens uzsver to, cik nemitīgai un paļāvības pilnai ir jābūt lūgšanai par aicinājumiem. Vienīgi tad, ja kristiešu kopienu iedzīvina lūgšana, tai patiešām var būt “lielāka ticība un cerība uz dievišķo iniciatīvu” (Ap. pamud. Sacramentum caritatis, 26.nr.). Aicinājums uz priesterību un uz konsekrētu dzīvi ir īpaša Dieva dāvana. Tas ietilpst plašajā mīlestības un pestīšanas plānā kāds Dievam ir attiecībā uz katru cilvēku un uz visu cilvēci. Apustulis Pāvils, kuru īpašā veidā pieminam šajā, viņa dzimšanas divtūkstošgadei veltītajā gadā, rakstot efeziešiem, apgalvo: “Lai slavēts Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas mūs Kristū svētījis visādā garīgā svētībā debesīs. Viņā Viņš mūs izredzējis pirms pasaules radīšanas, lai mēs mīlestībā būtu svēti un nevainīgi Viņa priekšā” (Ef 1, 3-4). Vispārējā aicinājumā uz svētumu izceļas īpašā Dieva iniciatīva kas dažus aicina vēl vairāk sekot Viņa Dēlam Jēzum Kristum, lai tie būtu Viņa īpašie kalpotāji un liecinieki. Dievišķais Mācītājs pats ir aicinājis apustuļus, “lai tie būtu pie Viņa un Viņš tos izsūtītu sludināt, un lai tiem būtu vara ļaunus garus izdzīt” (Mk 3, 14-15). Tiem savukārt pievienojās citi mācekļi – misiju kalpošanas uzticīgi līdzstrādnieki. Tādā veidā, atbildot uz Kunga aicinājumu un atvērti svētā Gara darbībai, Baznīcā gadsimtu gaitā neskaitāmi priesteru un konsekrētu personu pulki ir atdevušies pilnīgai Evaņğēlija kalpošanai. Pateiksimies Kungam, ka Viņš arī mūsdienās turpina aicināt strādniekus savā vīna dārzā. Pat ja tā ir taisnība, ka dažos zemes reğionos ir atzīmēts satraucošs priesteru trūkums, un, ka grūtības un šķēršļi pavada Baznīcas ceļu, tomēr mūs atbalsta stipra pārliecība, ka tas ir Viņš, Kungs, kas mūs droši vada pa laika ceļiem uz Valstības galīgo īstenošanos. Viņš pēc savas žēlsirdīgās mīlestības neaprēķināmajiem plāniem, brīvi izvēlas un aicina sev sekot ikvienas kultūras un vecuma cilvēkus. Tātad, mūsu pirmais pienākums ir neatlaidīgā lūgšanā uzturēt dzīvu šo dievišķās iniciatīvas lūgsnu ğimenēs un draudzēs, kustībās un apustulātā iesaistītajās apvienībās, reliğiskajās kopienās un visās diecēzes dzīves norisēs. Mums ir jālūdzas, lai visa kristīgā tauta pieaugtu paļāvībā uz Dievu, pārliecībā, ka “pļaujas kungs” nemitējas dažiem jautāt, lai tie brīvprātīgi daudz ciešāk sadarbotos ar viņu pestīšanas darbā. No to puses, kas ir aicināti, tiek prasīta uzmanīga ieklausīšanās un apdomīga lēmuma pieņemšana, dāsna un gatava pievienošanās Dieva plānam, nopietna iepazīšanās ar to, kas attiecas uz priesterības un konsekrētas dzīves aicinājumu, lai varētu sniegt atbildības pilnu un pārliecinošu atbildi. Katoliskās Baznīcas katehisms attiecīgi atgādina, ka Dieva brīvā iniciatīva pieprasa cilvēka brīvu atbildi. Runa ir par pozitīvu atbildi, kas vienmēr prasa Dieva plāna, kāds Viņam ir attiecībā uz katru cilvēku, pieņemšanu un atbalstīšanu. Tādu atbildi, kas uzņem Kunga mīlestības iniciatīvu un kļūst tam, kurš ir aicināts, par saistošām morāles prasībām, pateicības apliecinājumu Dievam un par pilnīgu sadarbību Viņa nodoma īstenošanā vēstures gaitā (sal. 2062. nr.). Kontemlējot euharistisko noslēpumu, kas cilvēku pestīšanas dēļ visaugstākā veidā pauž Tēva sniegto brīvo dāvanu Vienpiedzimušā Dēla Personā un Kristus pilnīgo un padevīgo gatavību dzert līdz galam Dieva gribas “kausu” (sal. Mt 26, 39), mēs varēsim labāk saprast to kā “paļāvība uz Dieva iniciatīvu” veido un piešķir vērtību “cilvēka atbildei”. Euharistijā, pilnīgajā dāvanā, kas īsteno mīlestības plānu pasaules atpestīšanas labā, Jēzus brīvi upurējas cilvēces pestīšanas dēļ. “Baznīca – raksta mans mīļotais priekšgājējs Jānis Pāvils II – ir saņēmusi Euharistiju no sava Kunga nevis kā kādu dārgu dāvanu starp visām citām dāvanām, bet gan kā dāvanu visaugstākajā mērā, jo tā ir sevis dāvāšana, savas personas svētajā cilvēcībā, kā arī sava pestīšanas darba dāvāšana” (Enc. Ecclesia de Eucharistia, 11). Priesteriem, kas tieši euharistiskajā Kristū var kontemplēt izcilo “aicinājuma dialoga” paraugu starp Tēva brīvo iniciatīvu un Kristus paļāvības pilno atbildi, ir lemts paildzināt šo pestīšanas noslēpumu gadsimtu gaitā līdz pat Kunga godības pilnai atnākšanai. Euharistijas svinēšanā Kristus pats darbojas tajos, kurus Viņš izvēlas kā savus kalpotājus. Viņš tos atbalsta, lai viņu atbilde varētu attīstīties paļāvības un pateicības dimensijā, kas izkliedē katras bailes, pat tad, kad spēcīgāk tiek piedzīvots vājums (sal. Rom 8, 26-30), vai arī tad, kad kļūst rūgtāks nesapratnes vai pat vajāšanas konteksts (sal. Rom 8, 35-39). Apziņa, kas katrā Svētajā Misē pieaug ticīgajos un it īpaši priesteros, ka esam Kristus mīlestības pestīti, nevar neizsaukt paļāvības pilnu ļaušanos Kristum, kurš mūsu dēļ ir atdevis savu dzīvību. Ticība Kungam un Kunga dāvanas pieņemšana, tātad, ved pie uzticēšanās Viņam ar pateicīgu dvēseli, pievienojoties Viņa pestīšanas plānam. Kad tas notiek, tad “aicinātais” labprāt atstāj visu un dodas dievišķā Mācītāja skolā. Tad sākas auglīgs dialogs starp Dievu un cilvēku, noslēpumaina tikšanās starp Kunga mīlestību, kas aicina un cilvēka brīvību, kurš, dzirdot savā dvēselē izskanam Jēzus vārdus: “Ne jūs mani izredzējāt, bet es jūs izredzēju un liku, lai jūs ietu un nestu augļus un lai jūsu augļi paliktu” (Jņ 15, 16), mīlestībā Viņam atbild. Šis mīlestības savijums starp dievišķo iniciatīvu un cilvēka atbildi apbrīnojamā veidā ir klātesošs arī aicinājumā uz konsekrētu dzīvi. Vatikāna II koncils atgādina: “Dievam veltītie šķīstības, nabadzības un paklausības evaņğēliskie padomi, balstīti Kunga vārdos un piemērā un apustuļu, Baznīcas tēvu, doktoru un ganu ieteikti, ir dievišķa dāvana, ko Baznīca ir saņēmusi no sava Kunga un ar Viņa žēlastību vienmēr saglabā” (Konst. Lumen gentium, 43.nr.). Jēzus vēlreiz ir pilnīgas un paļāvības pilnas pievienošanās Tēva gribai, piemērs. Katrai konsekrētai personai vajadzētu raudzīties uz Viņu. Jau no pirmajiem kristietības gadsimtiem daudzi vīrieši un sievietes, Viņa pievilkti, atstāja ğimeni, īpašumus, materiālās bagātības un visu to, kas cilvēciski ir iekārojams, lai dāsni sekotu Kristum un bez kompromisiem dzīvotu pēc Viņa Evaņğēlija, kas tiem ir kļuvis par radikāla svētuma skolu. Arī mūsdienās daudzi dodas pa to pašu prasīgo evaņğēliskās pilnības ceļu un īsteno savu aicinājumu ar evaņğēlisko padomu pildīšanu. Šo mūsu brāļu un māsu liecība, kā kontemplatīvās dzīves klosteros tā arī apustuliskās dzīves institūtos un kongregācijās, atgādina Dieva tautai “to Dieva Valstības noslēpumu, kas jau darbojas vēsturē, bet vēl gaida uz savu pilnīgu īstenošanos debesīs” (Ap. pamud. Vita consecrata, 1.nr.). Kas var sevi uzskatīt par cienīgu kļūt par priesteri? Kas var uzsākt konsekrētas dzīves ceļu rēķinoties vienīgi ar saviem cilvēciskajiem spēkiem? Vēlreiz ir derīgi apliecināt, ka cilvēka atbilde uz dievišķo aicinājumu, apzinoties, ka tas ir Dievs, kas uzņemas iniciatīvu un vēlreiz ir Viņš, kas noved līdz galam savu pestīšanas plānu, neietērpjas nekad slinka kalpa bailīgajā aprēķinā, kurš aiz bailēm paslēpj zemē viņam uzticēto talentu (sal. Mt 25, 14-30), bet gan izpaužas gatavībā pievienoties Kunga aicinājumam kā to darīja Pēteris, kad tas, uzticoties Viņa vārdam, nekavējās vēlreiz izmest tīklus, lai gan visu nakti jau bija nopūlējies neko nenoķerot (sal. Lk 5, 5). Neatsakoties pavisam no personīgās atbildības, cilvēka brīvā atbilde Dievam šādā veidā kļūst par “līdzatbildību”, atbildība Kristū un ar Kristu, Svētā Gara darbības spēkā. Tā kļūst par kopību ar Viņu, kas mūs dara spējīgus nest daudz augļu (sal. Jņ 15, 5). Kā ar paļāvību uz Dieva iniciatīvu piepildīta cilvēka simboliska atbilde, ir Nācaretes Jaunavas dāsnais un pilnais “Amen”, kas izteikts ar pazemīgu un noteiktu pievienošanos Visaugstākā plāniem, kurus viņai pavēstīja debesu sūtnis (sal. Lk 1, 38). Viņas nekavējošais “jā” ļāva tai kļūt par Dieva Māti, par mūsu Pestītāja Māti. Marija, pēc šī pirmā “lai notiek”, to vēl atkārtoja daudzas reizes, līdz pat Jēzus krustāsišanas brīdim, kā to atzīmē evaņğēlists Jānis, kad tā “stāvēja zem krusta”, līdzciešot sava bezvainīgā Dēla nežēlīgajās sāpēs. Mirstošais Jēzus tieši no krusta mums viņu dāvāja kā Māti un viņai mūs uzticēja kā bērnus (sal. Jņ 19, 26-27). Viņa ir īpaši priesteru un konsekrēto personu Māte. Viņai vēlos uzticēt visus tos, kuri atklāj, ka Dievs viņus aicina sekot priesterības vai konsekrētas dzīves ceļā. Mīļie draugi, nezaudējiet drosmi grūtību un šaubu priekšā. Paļaujieties uz Dievu un uzticīgi sekojiet Jēzum, tad varēsiet liecināt par to prieku, kas rodas no ciešas vienotības ar Viņu. Sekojot Jaunavai Marijai, kuru visas paaudzes teic svētīgu, jo tā ieticējusi (sal. Lk 1, 48), tāpat kā viņa, izkopiet savās sirdīs spēju sajūsmināties un pielūgt Viņu, kuram ir vara darīt “lielas lietas”, jo svēts ir Viņa vārds (sal. Lk 1, 49) un uzņemieties ar visu garīgo enerğiju īstenot debesu Tēva pestīšanas plānu. Vatikānā, 2009. gada 20. janvārī BENEDICTUS PP. XVI Tulk. Ingrīda Čakārne,
Pro Sanctitate Apustuliskā Oblāte |
