Galvenais un nemainīgais ticības mērs ir atgriešanās. Pateicoties tai, mūsu ticība nesastingst, bet gan notiek nemitīga ticības padziļināšanās. Atgriešanās kā ticības dimensija nav vienreizējs akts, bet gan process. Atgriešanās – tā ir mūsu domāšanas veida un mūsu dzīves pozīcijas maiņa, un tai ir jāizpaužas arī ārēji. Atgriešanās procesā mēs atsakāmies no ļaunā un pievēršamies Dievam. Atsakoties no ļaunā, mēs novēršamies ne tikai no grēka, bet arī no paša grēka avota.
Galvenais pārmetums, ko Jēzus izteica apustuļiem, bija ticības trūkums. Jēzus bieži pārmeta to, ka mācekļi netic vai arī tic pārāk maz. Jēzus vairākkārt pārmeta ticības trūkumu tieši tiem, kas Viņam sekoja, tiem, kas bija Viņam ieticējuši. Kungs izteica šaubas par apustuļu ticību tāpēc, lai viņi atgrieztos.
Mūsu ticībai ir jāpilnveidojas pastāvīgā atgriešanās procesā. Kristus ir augšāmcēlies, un tas nozīmē, ka mūsu dzīvē nav iespējama pilnīga sakāve, nav cilvēka, kas būtu neglābjami pazudis, un nav tāda ļaunuma, kas nebūtu pārvarams. To pauž arī sena upurēšanas lūgšana Romas Misālē: “Dievs, kas cilvēka dabu ir brīnišķīgi radījis, vēl brīnišķīgāk to ir izlabojis.”
Dievs nebūtu pieļāvis ļauno, ja nespētu no tā panākt labumu. Mūsu grēks var kļūt par “laimīgo vainu”, kuru apdziedājām Lieldienu vigīlijas liturģijā. Dievs nepatur prātā pārciestos ievainojumus un vienmēr no jauna dažādos veidos atver cilvēkam savu Sirdi. Viņš mums atklāj sevi un mūs uzrunā caur svētajiem, kurus ir piepildījis ar savu dievišķo mīlestību, caur cilvēkiem, kuri sludina Dieva Vārdu un sniedz sakramentus, īpaši Gandarīšanas sakramentu.
Lai arī cik tālu mēs būtu aizgājuši no Dieva, mēs vienmēr varam pie Viņa atgriezties. Pēc katra kritiena neaizmirsīsim, ka Dievs gaida, kad atgriezīsimies un lūgsim Viņam piedošanu. Tā mēs Dievu ļoti iepriecinām, jo atļaujam Viņam mūs mīlēt un dāvāt piedošanu.
Pāvests Jānis Pāvils II kādā homīlijā ir izteicis nozīmīgus vārdus: “Nav iespējams pilnīgi saprast cilvēku bez Kristus. Pareizāk sakot, cilvēks pats nespēj sevi līdz galam saprast bez Kristus.” Proti – ja mēs neņemsim vērā to, ka mūsu dzīvē ir ienācis Kristus, tad mūsu priekšstats par sevi būs nepilnīgs. Ir vēl otra puse minētajai patiesībai: nevar iepazīt Kristu, neiepazīstot cilvēku. Mēs nesapratīsim Dievu, neticēsim Viņa varenībai un mīlestībai, ja vispirms neiepazīsim paši sevi.
Kāds ir sacījis: “Ja tu nezini, kas ir bezcerība, tad patiesībā tu nezini neko.” Lielajā piektdienā apustuļiem bija jāiztur šis bezcerības pārbaudījums. Viņi, kas savā dvēselē bija farizeji, tika pilnībā atkailināti. Pēc Lieldienu notikuma šī bezcerības nakts tika no jauna izgaismota ar Kristus augšāmcelšanās gaismu. Mācekļi piedzīvoja, ka Jēzus ir dzīvs un ir viņu vidū. Taču Viņa klātbūtne bija pavisam citāda. Tā nedeva drošības un stabilitātes izjūtu. Kristus pats bija citāds. Viņš it kā vairs nebija no šīs zemes. Viņš izgāja caur aizvērtām durvīm, tā ka apustuļi šaubījās, vai tas patiešām ir viņu Mācītājs. Viņu pārbaudījumu un šķīstīšanās nakts vēl nebija beigusies. Desmit dienas pēc Kristus uzkāpšanas Debesīs līdz pat Svētā Gara nosūtīšanai bija laiks, kurā mācekļu ticība tika pārbaudīta un atkailinātība – padziļināta.
“Iepriekšējos mēnešus apustuļi ik dienas dzīvoja un garīgi auga Jēzus klātbūtnē. Kungs bija kļuvis viņu dzīve. Bet, lūk, tagad Jēzus atstāj viņus šeit, virs šīs zemes. Kungs vairs viņus nemāca, un viņi jūtas pamesti, izolēti,” raksta R. Sarigū-Lagranžs darbā “Trīs garīgās dzīves posmi”. Tas, kas līdz šim bija viņu atbalsts, ir zudis. Jaunā Baznīca, kas dzimst telpā, kur apustuļi ir pulcējušies un lūdzas, ir pilnīgi nabadzīga, tai ir atņemts viss.
Garīgās dzīves teoloģija māca, ka vistumšākajā garīgās dzīves naktī cilvēks var piesaukt Jaunavas Marijas aizbildniecību, lai viņa šo nakti izgaismotu ar savu klātbūtni. Tā bija arī šajā gadījumā. Apustuļi nepalika vieni. Kopā ar tiem bija Jaunava Marija – viņa, kas nekad nav padevusies izmisumam un nekad nav svārstījusies savā ticībā. Marija tiem bija kā nelokāms ticības un neatlaidīgas lūgšanas paraugs, paraugs tam, kā gaidīt Svēto Garu. Apustuļi, kļuvuši pavisam nabagi un tukši, atstāti bez Jēzus cilvēciskās klātbūtnes, gaida kopā ar Mariju. Un, lūk, pār viņiem, kas ir iztukšoti un nabagi, nonāk Svētais Gars, kā sacīts liturģijā: nabagu Tēvs. Nonāk pār viņiem Svētā Gara spēks, un, Svētajā Garā stiprināti, viņi tiks sūtīti, lai iekarotu pasauli Kristum. Mieramtuvu.lv |
