Šie svētki, ko šodien svinam, varētu likties savādi. Patiešām, interesanti, kāpēc katru gadu noteiktā dienā tik liela uzmanība tiek veltīta fiziskajai celtnei, kaut gan Jēzus, kas ļoti mīlēja Jeruzalemes templi, runāja par tā izpostīšanu?
Šīsdienas svinības liek mums paraudzīties uz savu dievnamu un uzlūkot to kā līdzību. Arī Jēzus mācot daudzas tēmas aizguva no ikdienas dzīves – arī visas līdzības, ko dzirdējām pēdējās svētdienās.
Uzlūkojiet šo celtni – tā ir līdzība, kas nerunā cilvēku valodā, bet akmeņu valodā. Varbūt mums nav viegli to saprast, jo esam zaudējuši draudzību ar simbolisko valodu, neizprotam simbolus un mūsos vairs nav gudrības, kāda bija pirmajiem kristiešiem, kas prata skaidrot simbolu valodu. Mēs esam pieraduši vērtēt lietas pēc to derīguma un izdevīguma. Taču ikvienā lietā ir apslēptas atbildes, zīmes, pat visvienkāršākais akmens mums kaut ko saka. Kāpēc tad lai mēs nerunātu par celtni, kuru veido tik daudz akmeņu, kas ir brīnumaini sakārtoti, lai veidotos skaista baznīca?
Mēģināsim ieklausīties.
Šī celtne mūs uzrunā vispirms ar savu skaistumu un pievilcību, un tās uzruna ir iedarbīga. Tā ir līdzīga spēkam, ar kādu Dievs darbojas visās radībās. Par to runā pravietis Baruhs: “Dievs pasauca zvaigznes, un tās sacīja: “Te mēs esam!” Un ar prieku tās mirdzēja Viņam, kas tās bija radījis.” (Bar 3, 35) Tā ir līdzīga arī spēkam, kas skan Jēzus balsī: “Manas avis dzird manu balsi, es tās pazīstu, un viņas man seko.” (Jņ 10, 27)
Arī baznīcai, kas celta no akmeņiem, ir sava balss, tai ir savs vēstījums, savs piedāvājums. Dažreiz darbdienu rītos es pavēroju cilvēkus, kas ienāk baznīcā uz Svēto Misi vai lai uz brīdi palūgtos. Kāpēc viņi to dara? Mēs visi taču esam tik aizņemti, labi, ka pietiek laika svētdien, lai būtu Misē! Šķiet, ka šiem cilvēkiem baznīca ir kā magnētisks lauks ar lielu pievilkšanas spēku. Viņi ir dzirdējuši balsi, Dieva balsi, – pats Dievs viņus ir uzrunājis akmeņu valodā. Un tie, kas šo balsi ir dzirdējuši, sastop arī citus cilvēkus, kas arī ir dzirdējuši to pašu balsi.
Lūk, Baznīca – Baznīca, ko veido dzīvie akmeņi, Baznīca, ko veido aicinātie, Baznīca, kas ir svēto kopiena. Es esmu aicināts, un tu esi aicināts, mēs nākam katrs no savas vides. Tāpēc, ka esam dzirdējuši vienu un to pašu balsi, mēs esam šeit, lai dalītos ar kaut ko skaistu, tīru un augstu, ar to iekšējo intimitāti, kas ir katra cilvēka dvēselē. Taču akmeņu valoda te nebeidzas. Tie runā uz mums par lielo dažādību.
Paraudzīsimies vēl uz baznīcu! Arhitektūras elementi, kuru ir tik daudz... Daži no tiem ir tik svarīgi un skaisti, bet daži ir necili, šķiet, pat nevajadzīgi. Ir akmeņi, kas visu laiku ir gaismas apspīdēti, ir tādi, kas nepārtraukti atrodas ēnā, un tādi, kas veido grīdu un tiek mīdīti kājām. Taču tie visi pauž un slavē Dieva godu. Akmeņi, lai kur un kādā veidā būtu novietoti, vienā balsī sauc uz Dievu: “Lūk, mēs esam!” Ja mēs spēsim uztvert šo brīnišķīgo visu elementu izkārtojumu, kuri veido baznīcu, tad daudz labāk spēsim saprast Baznīcu, ko veido cilvēki.
Ikvienam Baznīcā ir sava vieta, sava nozīme un savs uzdevums. Te ir bīskaps, kas vada tam uzticēto Dieva tautas daļu. Te esi arī tu – kāda ir tava vieta? Varbūt tu neesi atradis savu vietu, varbūt tu neesi pat domājis par to, taču atceries, ka ikviens elements, kas veido baznīcu, ir svarīgs, ja tā trūkst – tajā vietā Baznīcā rodas tukšums.
Protams, nav tik svarīgi tas, kādus pienākumus tu veic un vai tavs kalpojums ir prestižs cilvēku acīs vai mazāk svarīgs, varbūt pat nepamanāms, – galvenais ir tas, kā tu to izjūti un dzīvo, pati svarīgākā ir mīlestība un vēlēšanās kalpot. Tajā atklājas patiesais cilvēka lielums.
Visbeidzot, atcerēsimies, ka baznīcā viss ir vērsts uz altāri – uz Kristu, kas ir īstais Dieva templis. Bet Kristus nevēlas palikt par mūsu baznīcu cietumnieku, Viņš negrib palikt ieslēgts savā baznīcā, altārī... Kungs ir nepacietīgs un vēlas, lai mēs kopā ar Viņu dotos ārpusē, lai satiktu citus brāļus un pavēstītu ikvienam šo lielo patiesību, ko Dievs mums ir atklājis, – ka mēs visi vienoti ar Kristu veidojam īsto un vienīgo Dieva templi. Mums jānāk uz baznīcu nevis tāpēc, lai paglābtos no pasaules, bet lai dotos pasaulē, piepildīti ar tuvākmīlestības garu, un tad lai mēs spētu atklāt ikvienā cilvēkā Dieva klātbūtni un visi kopā veidotu templi, kurš būvēts no dzīviem akmeņiem, kurā valda savstarpēja sapratne un piedošana un kurš kalpo tam, lai veicinātu sevī un ap sevi mieru un taisnību. Mieramtuvu.lv |
