Tāpēc šoreiz varbūt mūs var nedaudz pārsteigt starp rindām nojaušamā spriedze starp Jēzu un Viņa sarunu biedriem.
Kas tad ir šie labie ļaudis no visas plašās Galilejas apkaimes, ar kuriem Jēzus labvēlējās atkārtoti sarunāties ezera krastā? Varētu domāt, ka šie cilvēki noteikti bija starp pirmajiem Jēzus mācekļiem un sekotājiem, jo viņi taču burtiskā nozīmē sekoja Jēzum pa pēdām. Varam uzburt acu priekšā šo brīnišķo ainu, kā, meklējot Jēzu, ļaudis laivās iras pāri ezeram: versmainajā Dienvidu saulē mirdzošais ezera spogulis, elpu aizturējis, vēl glabā neredzamos Jēzus pēdu nospiedumus uz Viņa klātbūtnes svētītā ūdeņu klaida, savukārt paši temperamentīgie dienvidnieki, pārkliedzot airu vēzienu sacelto troksni, katrā laivā nebeidz dalīties entuziasmā par pieredzēto maizes pavairošanas brīnumu. Krastā dzirdētie Jēzus vārdi, kuros viņi bija sanākuši klausīties, un pēc tam negaidītais notikums ar maizes pavairošanu visa lielā ļaužu pulka vajadzībām viņus ir pārvērtis aizrautīgos sava novadnieka nācarieša Jēzus piekritējos. Cik labprāt arī mēs šodien vēlētos atrasties starp šiem laimīgajiem, kam citādi tik necilajā un neievērojamajā Kafarnaumas miestiņā bija dāvāta privileģēta iespēja Evaņģēliju – Labo Vēsti – uzklausīt no paša Jēzus lūpām!
Taču ne vienmēr pirmais entuziasms pārtop nesalaužamā uzticībā savam Jēzum. Ne velti sv. Augustīns ticības pastāvības jeb neatlaidības žēlastību uzskata par vienu no izcilākajām Dieva dāvanām. Tomēr labais Dievs uzticas mums, vājiem cilvēkiem. Dieva uzticēšanās izpaužas tajā, ka Viņš mums dāvā atbildības pilnu izvēles brīvību. Tādējādi ticības dāvanu mēs varam pieņemt un varam arī atraidīt. Kā izrādās – tiklīdz Jēzus sarunā atklāja savas misijas dziļāko būtību, atsaukdamies uz Izceļošanas jeb 2. Mozus grāmatas notikumos Vecajā Derībā ieskicēto apsolījumu mesiānisko nozīmi, proti, ka jaunais, vispilnīgākais upuris jeb Svētā Euharistija dāvāta ne tikai šīs zemes ceļojumam pāri laika tuksnesim, bet gan tādēļ, lai nodrošinātu ieiešanu Apsolītajā zemē – mūžīgajā dzīvē –, ļaudis, kas Viņa dēļ ar laivām “varonīgi” bija šķērsojuši vairāk nekā 10 kilometrus plato un tāpēc tajā laikā par jūru saukto Galilejas ezeru, iesāka kurnēt un runāt pretī (Jņ 6, 41).
Atbildot uz Jēzus aicinājumu ticēt Dieva sūtītajam, viņi apelē pie Mozus, kas sentēviem tuksnesī sagādāja mannu (Jņ 6, 29-31). Jēzus, kas dala maizi, Jēzus, kas aizraujoši uzstājas, Jēzus, kas atšķirībā no citiem Rakstu mācītājiem ir laipns un draudzīgs un nebaidās satikties un runāt ar grēciniekiem, jā, tāds Jēzus mums ir labs un noderīgs. Savukārt tas Jēzus, kas prasa, lai Viņam tic un lai tic tikai Viņam, Jēzus, kas gaida, lai Viņam seko ar neatlaidību, un kas nebaidās piedāvāt savu miesu un asinis mūžīgās dzīves iemantošanai, – šis Jēzus lai tad iet pie kādas citas tautas meklēt sev mācekļus, mums Viņa runa ir par smagu, kā lasām šīsdienas pārdomām piedāvātajā Jāņa evaņģēlija 6. nodaļā (Jņ 6, 61). Skumji vērot, kā ļaudis attālinās no Jēzus. Ar aizvainotu paštaisnību viņi atgriežas savās ikdienas gaitās, kurām paši lieguši kādu pārlaicīgu, mūžīgu mērķtiecību. Turklāt, vai šāda pragmatiska pieeja raksturo vienīgi mūsu Pestītāja novadniekus tālajā kristietības rītausmā Galilejas jūras krastos? Vai šādas un līdzīgas domas neiezogas arī daža laba Kristum sekotāja sirdī un prātā šajos nebūt ne vieglajos laikos, kas daudzu cilvēku nolaidības, vieglprātības, lētticības un negodīguma dēļ piemeklējuši mūsu dzimteni?
Jēzus drosmīgi sauc: “Es esmu dzīvības Maize. Kas nāk pie manis, tas izsalcis nebūs; un, kas tic man, tam nekad neslāps.” (Jņ 6, 35) Viņa sarunu biedri, kas pašpārliecināti atsaucas uz Mozu, savā mentalitātē nav tikuši tālāk par savu sentēvu piezemēto mērķu pasaulīgumu, kur tūlītēja vēdera piepildīšana izsaka vispilnīgāko laimi: “Kaut mēs būtu palikuši Ēģiptes zemē, kur mēs sēdējām pie gaļas podiem un maizi ēdām pa pilnam.” (sal. Izc 16, 3) Jēzus nebūt negrasās noliegt radītā cilvēka miesīgo dimensiju. Citādi Dieva Dēls nebūtu izvēlējies iemiesoties un piedzimt cilvēka miesā. Jēzus turklāt svētdara ikdienas darbu. Vai gan citādi Viņš būtu labvēlējies namdara Jāzepa ģimenē mācīties amatu? Ar maizes pavairošanas brīnumu un dzīvības Maizes apsolījumu Jēzus tikai vēlas saviem klausītājiem atklāt Labās Vēsts kodolu, proti, ka ar Viņu cilvēce ir ienākusi mesiāniskajā laiku piepildījuma stadijā. Ka Izceļošanas grāmatā minētā manna ir Debesu Maizes vai, vēl izteiksmīgāk, “eņģeļu Maizes” pirmtēls (Gudr 16, 20). Un ka šī Debesu Maize, kam mūs būtu jāpadara par eņģeļu statusam līdzīgiem, ir Viņš pats.
Sv. Ignācijs, apustuļa Pētera pēctecis Antiohijas bīskapa tronī, 1./2. gadsimta mijā ceļā uz Romu rakstīja galvaspilsētas kristiešu draudzei: “Mani vairs neapmierina šī iznīkstošā barība. Es ilgojos pēc Dieva Maizes, kas ir Jēzus Kristus Miesa, es vēlos dzert Viņa Asinis, kas ir neiznīcīga mīlestība.” Dižais Ignācijs neliekuļoja. Dieva radītā cilvēka dziļākās sirds ilgas nav citādi apmierināmas, kā vienīgi veldzējoties Viņā pašā. Nekādi laicīgās pasaules darbi un labumi, kas nav darīti mūžības perspektīvā, nespēj nodrošināt ilgstošu prieku un sirdsmieru. Diemžēl Jēzus klausītāji tieši tāpat kā mūsu 21. gadsimta Eiropas vieglprātīgie izšķērdētāji bija kā apmāti ar vienas dienas vieglas maizes izredzēm. “Smaga ir šī runa, kas var to klausīties,” kurnēdami viņi pameta Jēzu un tajā pašā laikā pameta laimi, kas viņiem bija jau tik tuvu.
Ko varam darīt mēs, lai neatkārtotu Galilejas ļaužu kļūdu? Paklausīsim mūsu Jēzum, kas taču vēl mums tikai labu! Nebaidīsimies pieņemt ticības dāvanu un, reiz ieticējuši, izturēsim līdz galam un nekurnēsim grūtību un pārbaudījumu brīžos. Jo smagāk pārbaudījumu krusts gulstas pār mūsu zemi un tautu, jo vairāk mums nepieciešams atskārst, cik salda un neiznīcīga ir Debesu Maize, kuru Jēzus mums dāvā savā Vārdā un Euharistijas sakramenta spēkā. Turklāt jāatzīst, ka maizi Euharistijas svinībām mēs sniedzam no savu roku darba. Ja Jēzus pats nekaunējās likt savām rokām strādāt svētā Jāzepa, Nācaretes namdara, darbnīcā, tad šis nav tas laiks, kad var noniecināt arī grūtāku fizisku darbu uz lauka un dārzā. Darbs var būt kā dievišķa liturģija. Galilejas ļaudis, tāpat kā daudzi jo daudzi šodien, smagi vilka ikdienas darbu jūgu ar vienu vienīgu mērķi – lai apmierinātu savas dienišķās vajadzības, tāpēc aizsapņojās par neatgriezeniski pazaudētajiem Ēģiptes gaļas podiem. Mūsu ikdienas darbam jābūt ar mūžības dimensiju, tam jākalpo Dieva godam, un tad tas vairs nebūs nasta, bet līdzeklis vienībai ar Jēzu šodien un mūžīgi. Mieramtuvu.lv |
