Latgales skaistā daba ar saviem gleznainajiem pakalniem un zilajiem ezeriem dāvā prieku katram. Svētceļnieks atgūst spēkus, ejot garām nobriedušajiem labības laukiem, kas augusta mēnesī pulcē strādniekus maizes pļaujai.
Arī Jēzus šajā svētdienā lasītajā Evaņģēlija fragmentā runā par maizi, sakot: “Es esmu dzīvā Maize, kas nākusi no Debesīm.” Bet kāpēc Jēzus, sevi atklājot, runā par maizi? Kas tad ir maize?
Zemnieks teiktu, ka maize – tas ir grauds, kas iesēts zemē, ka maize – tā ir pacietība. Maize – tās ir rūpes par labības tīrumu, tie ir pārdzīvojumi un bažas tajos brīžos, kad lieti un vētras draud noliekt pie zemes un iznīcināt labības stiebrus. Visbeidzot maize ir smags darbs, kas veikts, labību pļaujot un kuļot. Savukārt ģimenes māte teiktu, ka maize ir ģimenes svētums. Vecāku žests, kad tie ņem rokās maizi, to lauž un pasniedz saviem bērniem, līdzinās Kristus žestam. Vecāki, sniedzot bērniem maizi, it kā saka: “Ņemiet un ēdiet šo maizi, jo tas ir mans darbs, tās ir manas rūpes, tā ir mana mīlestība, tā ir mana dzīve, tā ir mana miesa, ko es par jums dodu.”
Tātad maize saistīta ar darbu, pacietību, spēju gaidīt, tā ir barība, dzīvība, prieks, vienotība un mīlestība starp tiem, kas dalās maizē.
Zīmīgi, ka šodien lasītais Evaņģēlija fragments sākas ar vārdiem: “Tajā laikā jūdi kurnēja pret Jēzu.” Kurnēšana nozīmē neapmierinātību, tā liecina par aprēķinu, dusmām, savtīgumu, neuzticību, šaubām... Un tas ir pretrunā mīlestībai un atvērtībai. Farizeji un Rakstu zinātāji nevēlējās klausīties Jēzus vārdos, kuros Viņš sevi atklāja kā “dzīvības Maizi”, un nevēlējās tos pieņemt. Viņos valdīja gara aklums un nocietināšanās. Šī problēma apdraud arī mūs katru, jo gara aklums rodas no pašapmierinātības, kad cilvēks ir pārņemts pats ar sevi un saviem uzskatiem. Kā lai pazīst Kristu – dzīvības Maizi –, ja nejūt izsalkumu pēc Viņa? Un kā lai Viņu iemīl, ja nejūt vajadzību pēc Viņa? Kā lai ilgojas pēc Viņa, ja cilvēks ir pārpilns ar visu citu? Ja jau Jēzus ir dzīvības Maize, tad mums ir nepieciešams izjust izsalkumu, lai mēs varētu tikt Viņa sātināti.
Jau no mazotnes mēs iemācāmies pieķerties lietām un personām, lai justos droši. Mums ir bail no izsalkuma, jo tas atgādina par mūsu vājumu un liek justies neaizsargātiem. Šīs bailes mūs nemitīgi mudina krāt un uzglabāt. No šīm bailēm jāatbrīvojas, jo cilvēka sirdī ir tādi dziļumi, kurus spēj piepildīt vienīgi Dievs. Lai to panāktu, ir jāuzsāk garīga “diēta”, atsakoties no lietām, kas veicina mūsu “aptaukošanos”. Un ceļu, kas ejams, mums norāda Jēzus, kad saka par sevi: “Mana barība ir pildīt mana Tēva gribu.” (Jņ 4, 34) Mieramtuvu.lv |
