Godātie “Mieram tuvu” lasītāji labi saprot, ka mana uzruna tiek rakstīta ilgākam laikam uz priekšu, kā tas vienmēr ir ar rakstīto kādam rakstu krājumam vai žurnālam. Pateicoties Dieva apredzībai un žēlastībai, tagad, kad lasām šo komentāru, ir jau septembra otrā puse. Visas nemierīgās dienas saistībā ar vēlēšanām jau sen garām. Esam saņēmuši tādus varas vīrus, kādus vēlējāmies.
Saņēmām to, ko esam pelnījuši. Dedzīgākie Latvijas valsts ienaidnieki tagad “rūpējas” par mūsu zemi Eiropas Parlamentā Briselē. Daudzi notikumi pasaules vēsturē atkārtojas, kaut arī pēc daudziem gadu simtiem. Sacīsim mēs visi – gan Dievam ticīgie cilvēki, gan tie, kas gribam būt ticīgi, – “Lai pateicība Dievam!”
Lai manis sacīto labāk saprastu, sirsnīgi jūs aicinu izlasīt grāmatiņas “Svētā vēsture” pirmo daļu. Kādreiz, pirmās brīvvalsts laikā, no šīs grāmatiņas otrās pakāpes pamatskolās mācījās ticības pamatus. Izdevums ir bez maksas dabūjams kūrijas grāmatu galdā.
Godātie Kristum ticīgie! Tagad, sekodami Svēto Rakstu lasījumiem, garā pārcelsimies uz Svēto zemi. Tur jau apmēram pirms trim gadu tūkstošiem bija tādi “gudrinieki”, kas ņirgājās par ticīgiem cilvēkiem.
Bezdievji sacīja: “Uzbruksim no visām pusēm taisnīgajam, jo viņš mums nav derīgs.” (Gudr 2, 12) Šo izsmiekla un pazemojumu vārdu sacītājs dzīvoja zemē, kurā ikvienam cilvēkam bija labi zināms mūžīgais likums: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!” Pajautāsim: kāpēc šos bezdievja sacītos vārdus Kristus dibinātā Baznīca mums atgādina šodien? Varbūt tā vēlas atgādināt tikumības vēsturi?
Labs vērotājs un Svēto Rakstu pazinējs, skatoties uz visu to, kas pašlaik notiek dabā un cilvēku sabiedrībā, atceras Radītāja vārdus, kuri tika sacīti pirmajiem cilvēkiem. Tad Dievs sacīja: “Veidosim cilvēku pēc mūsu attēla un līdzības, lai tas valdītu pār zivīm jūrā un pār lopiem, pār putniem zem debesīm, pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.” Un Dievs radīja cilvēku pēc sava attēla un līdzības, pēc sava attēla Viņš to radīja; Viņš radīja vīrieti un sievieti. (Rad 1, 26-27)
Un Dievs pārbaudīja visu, ko Viņš bija radījis, un, lūk, viss bija ļoti labs. Un tapa vakars un rīts – sestā diena. (Rad 1, 31)
Godātie lasītāji! Lūdzu jūs īpaši ievērot pēdējos Dieva sacītos vārdus: “Viss bija ļoti labs.” Tas ir paša Dieva, Radītāja, novērtējums. Bet kā tad ir šodien, mūsu laikmetā? Vērīgi un vērtējoši paraugoties uz mums pašiem un uz sabiedrībā un dabā notiekošo un redzot, ko cilvēks ir izdarījis, vai mēs drīkstam teikt, ka viss ir ļoti labs? Atbilde ir tikai viena – nē! Bet kāpēc? Tāpēc, ka savu roku ir pielicis un turpina pielikt cilvēks.
Kad bija aizritējuši daudzi gadu tūkstoši pēc pirmo cilvēku radīšanas un pēc cilvēces atjaunošanas Noasa laikmetā, Dievs izvēlējās kādu lielu cilti, Ābrahama cilti, un izveidoja īpaši izvēlētu tautu – senebrejus. Ar kāda šīs tautas vīra – Mozus – starpniecību Dievs cilvēkiem deva savu universālo un mūžīgo Likumu, dekalogu, desmit baušļus. Šis likums jau no pirmo cilvēku radīšanas brīža ir ielikts cilvēka nemirstīgajā dvēselē, viņa sirdsapziņā, bet ar Mozus starpniecību tas tika dāvāts arī rakstiskā veidā.
Cauri visiem gadsimtiem pēc Mozus šis Dieva dotais likums tika nepārtraukti atgādināts ar Dieva sūtņu, praviešu, starpniecību. Šodien mums to atgādina arī 54. psalma vārdi. Atcerēsimies, ka ar šiem psalma vārdiem ir lūdzies un Dievu slavējis vislielākais cilvēku skaits pasaulē. Psalmus lieto jūdu ticīgie, visu konfesiju kristieši un visi musulmaņi. Šajā visas cilvēces kopīgajā lūgšanā skan vārdi: “Dievs, palīdzi man ar savu vārdu, spried man taisnīgu tiesu ar savu varu! Ak, Dievs, uzklausi manu lūgšanu! Ņem vērā manas mutes vārdus!” (Ps 54, 3-4)
Lūk, te arī izskan, proti, tiek kopīgi izteikta patiesība par to, ka Dievs ir mūsu palīgs un stiprums.
Otrajā lasījumā apustulis Jēkabs mums uzdod jautājumus, uz kuriem pats arī atbild: “No kurienes ceļas kari un no kurienes strīdi jūsu starpā? Vai ne no šejienes – no iekāres, kas cīnās jūsu locekļos? Jūs iekārojat, bet jums nav; jūs nogalināt un apskaužat, bet nespējat sasniegt; jūs ķildojaties un strīdaties. Jums nekā nav, tādēļ ka jūs nelūdzaties. Bet tad, kad lūdzaties, jūs nesaņemat, tādēļ ka slikti lūdzat, gribēdami apmierināt savas iekāres.” (Jēk 4, 1-3)
Apustulis mums pārmet nogalināšanu. Slepkavības notiek ne tikai kara apstākļos, bet arī veicot abortus, ar ko bēdīgi slavena ir arī mūsu Latvija.
Ticīgo vidū pastāv kāda maldīga mācība, kas, izdabājot pārspīlētam individuālismam un alkatībai, aptver Rietumu pasauli un ir sasniegusi arī mūs. Šī maldu mācība apgalvo, ka Dievs uzklausa un atzīst cilvēka egoistiskas lūgšanas. Tā saka: “Tu esi Dieva bērns. Viņš ir mīlošs Tēvs, kas saviem bērniem neko neatsaka. Tāpēc tu vari lūgt Dievam, ko vien vēlies, un Dievs tev to noteikti dos. Gribi jaunu automašīnu? Lielāku māju vai dzīvokli? Modernu apģērbu? Vienkārši – lūdziet, un jums tiks dots! (Lk 11, 9)”
Šāda “skaidrošana” ne tikai izkropļo Rakstus, bet arī rosina tukšas cerības un lūgšanu pielīdzina maģiskai darbībai. Šie maldi nerēķinās ar to, ka patiesi mīlošs tēvs saviem bērniem nedod visu, ko tie lūdz. Tēvs daudz labāk nekā bērni zina, kas viņiem ir nepieciešams, un tam atbilstoši arī rīkojas. Minētais Rakstu fragments no svētā Jēkaba vēstules atspēko līdzīgus egoistiskus maldus, kas it kā sakņojas Bībelē. Izlasiet svētā Jēkaba asās piezīmes par iedomīgiem bagātniekiem! (Jēk 4, 13–5, 6) Par to, kādai ir jābūt cilvēka lūgšanai, Rakstos ir norādīts daudzkārt, piemēram, Mateja evaņģēlija fragmentā (Mt 6, 19-34) un citviet. Kad bija piepildījies Dieva apredzības noteiktais laiks, Zemes cilvēku sabiedrībā ienāca Dieva otrā Persona – Jēzus Kristus. Šajā parastā liturģiskā laika 25. svētdienā Baznīca mums piedāvā iespēju tuvāk iepazīties ar Jēzus darbību Viņa zemes dzīves pēdējā gadā.
Centīsimies pilnīgāk saprast šodien lasītajā Evaņģēlija fragmentā attēloto notikumu un sarunu saturu! Jēzus ar saviem mācekļiem iet pa Galilejas nomaļākajiem ceļiem, izvairoties no ļaudīm. Jēzus stāsta, kas ar Viņu notiks. Taču mācekļi vēl nespēj aptvert un izprast tiem pavēstīto notikumu būtību. Jēzum pajautāt viņi baidās, bet savā starpā sarunājas pavisam par kaut ko citu. Tā viņi nonāk Kafarnaumā. Jēzus jautā, par ko mācekļi ceļā runājuši un strīdējušies. Viņiem negribas atzīties, ka tie runājuši par vietu un goda sadalīšanu iedomātajā Izraēļa valstī. Atzīties kauns, viņi klusē. Darbojas cilvēka dabas nepilnības. Jautājums paliek – kas lielāks?
Iepriekšējos trīs gados Jēzus bija runājis tikai līdzībās. Šo līdzību nozīmi Viņš mācekļiem bija skaidrojis tad, kad tie nebija kopā ar pārējo tautu. Bet tagad Jēzus runāja tieši, visu nosaucot īstajos vārdos. Viņš lietoja apzīmējumu “Cilvēka Dēls”. Mācekļi varēja atcerēties sinagogās dzirdēto lasījumu no pravieša Daniēla grāmatas 7. nodaļas: “Kamēr es biju iegrimis nakts parādībās, es redzēju, kā padebesī nāca it kā Cilvēka Dēls savā izskatā; Tas pienāca pie cienījamā sirmgalvja, un To nostatīja sirmgalvja priekšā.” (Dan 7, 13)
Šo apzīmējumu Marks lieto vairākkārt: “Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš no vecajiem un no augstajiem priesteriem un jātop Rakstu zinātāju atmestam, ka tie Viņu nogalinās, bet pēc trim dienām Viņš augšāmcelsies.” (Mk 8, 31)
Kā redzējām, mācekļi Jēzus sacīto nesaprata. Taču padomāsim paši par sevi – kā mēs saprotam Rakstus? Vai cenšamies tos izprast? Ko mēs esam darījuši un darām šajā saistībā?
Godātie Kristum ticīgie! Šie jautājumi un atbildes uz tiem ir uz katra paša sirdsapziņas. Tomēr atcerēsimies, ka tikai tie, kas pazemībā un paklausībā Dieva Likumam pieņem Rakstus un cenšas tos izpildīt dzīvē, būs cienīgi nonākt pie Jēzus Viņa valstībā. Amen. Mieramtuvu.lv |
