“Nav labi cilvēkam būt vienam.” Cilvēks sevi īsteno, tikai būdams “kopā ar kādu citu”, bet visdziļāk – būdams “kāda cita labā”. Vārdi “būt vienam” un “palīgu” izsaka to, cik būtiskas un svarīgas cilvēkam ir attiecības un personu komūnija – savstarpējā vienotība. Komūnija nozīmē to, ka cilvēki dzīvo cits citam, cits citam sevi dāvā. Tieši šīs attiecības ir tas, kas piepilda cilvēka vientulību.
Taču kā konkrēti īstenot šādas savstarpējas vienotības attiecības? Kā var piedzimt vienotība? Vai pietiek ar mīlestību, kas izpaužas labos darbos un konkrētā kalpojumā otra labā, lai nonāktu komūnijā ar viņu? Protams, tā ir pirmais un ļoti būtiskais solis pretī otram cilvēkam, taču ar to var nepietikt, jo labdarība var arī nejust nepieciešamību nonākt vienotībā ar otru cilvēku.
Lai izveidotu vienotību ar otru cilvēku, mīlestība, kas kalpo, ir “jāuzpotē” lielākai mīlestībai, tādai, kas raud kopā ar raudošo un priecājas līdzi tam, kurš priecājas. Tas nozīmē, ka mums ir jāiepazīst un jāsaprot otrs un jātiecas pēc tā, lai mūsos būtu tās pašas jūtas, kas viņā, – lai mēs viņam dzīvotu līdzi.
Lai to panāktu, izrādās, par runāšanu svarīgāka ir klausīšanās. Kā klausīties? Visbiežāk klausoties mēs jau meklējam kādu konkrētu un gudru atbildi vai pat pretargumentus. Taču pareizāka un derīgāka būtu cita nostāja. To var izteikt ar vārdiem “kļūt tukšam”. Tas nozīmē, ka mūsu prāts ir jāatbrīvo no visām domām, sirds – no visām jūtām un griba – no visām vēlmēm. Mērķis ir kļūt tuvākā priekšā par tukšu biķeri, kas viņu pieņem. Ja tā rīkosimies, tad redzēsim, ka otram cilvēkam būs vieglāk atvērties. Viņš jutīs, ka mēs par viņu patiešām interesējamies.
Šāda patiesas mīlestības nostāja mūs vieno ar Dievu, bet Dievs palīdz saprast otru cilvēku, just tā, kā jūt otrs, un dāvā gaismu, kas mums palīdz aptvert, kā otram cilvēkam varētu palīdzēt. Ja būsim tādā veidā uzklausījuši otru, sajutīsim, ka mūsos dzimst atbilde, kādu paši no sevis nekad nebūtu snieguši. Šī atbilde būs nevis no mums, bet no Dieva. Otrs cilvēks jutīsies mīlēts, jo sarunā būs varējis mums pilnībā uzticēt to, kas viņu nodarbina, vai to, par ko viņš raizējas. Un viņš savukārt kļūs spējīgs darīt to pašu – mīlēt un pieņemt to, kas mums ir sakāms. Tādējādi dzimst savstarpēja mīlestība.
Mēs esam akceptējuši viņu, viņš ir pieņēmis mūs. Mēs esam viņa, viņš ir mūsu. Tādējādi esam sasnieguši savstarpēju vienotību pēc Svētās Trīsvienības Personu parauga.
Gerijs Čepmens, grāmatas “Piecas mīlestības valodas” autors, stāsta par laulātajiem Annu un Glenu, kuru savstarpējā mīlestība bija apdzisusi. Anna, ticības vadīta, uzņēmās iniciatīvu atjaunot attiecības ar vīru. Sešu mēnešu garumā viņa centās runāt Glena mīlestības valodā, lai apmierinātu viņa emocionālo nepieciešamību pēc mīlestības, un piedzīvoja, ka pamazām arī vīrs sāka atsaukties sievas vajadzībām. Un tā atdzima viņu laulība.
Šodien, 4. oktobrī, mēs pieminam svēto Asīzes Francisku. Asīzes svēto mēs varam lūgt kā savu aizbildni vienotības un savstarpēju attiecību veidošanas ceļā. Svētais Francisks jutās dziļi vienots ar visu, ko Dievs ir radījis. Īpašā veidā viņš saskatīja Jēzus klātbūtni savos brāļos cilvēkos. Lai svētā Franciska aizbildniecība un Svētā Gara darbība mūsos palīdz veidot patiesas mīlestības un vienotības attiecības ar citiem! Mieramtuvu.lv |
