Ar ko mums asociējas karalis? Droši vien ar bagātību, varu, spēku un ārēju spožumu. Bet šodien lasītajā Evaņģēlija fragmentā aprakstītais karalis ir pavisam atšķirīgs. Viņam nebija pils, nebija karaspēka un dārglietu, viņš tika nicināts, notiesāts, krustā piesists un, visu atstāts, mira kā noziedznieks. Daudzi slaveni iekarotāji un tirāni, kas savā laikā likuši pasaulei drebēt viņu karapūļu un nežēlības priekšā, – Maķedonijas Aleksandrs, Čingishans, Batijs, Tamerlāns, Staļins, Hitlers, Pols Pots u. c. – ir aizgājuši nebūtībā. Bet mūsu Karalis divtūkstoš gadu laikā gūst sev arvien jaunus sekotājus, jo vienmēr ir bijuši cilvēki, kas gribējuši Viņu pieņemt par savu Karali un kļūt par Viņa valsts pilsoņiem. Šai valstij zemes virsū nav nedz līdz zobiem bruņotas armijas, nedz modernāko ieroču, nedz milzīgu rēķinu bankās. Tomēr ir kāds spēks, kas no Viņa staro, uzrunā cilvēkus un aizrauj tik ļoti, ka viņi ir pat gatavi atdot savu dzīvību.
Kāpēc Viņš tik ļoti pievelk cilvēkus? Jāņa evaņģēlijā cilvēces vēsture tiek parādīta kā tiesas process starp gaismu un tumsu, patiesību un meliem, mīlestību un naidu. Vēstures gaitā viss nepatiesais atsijājas, bet patiesība sāk starot pilnā spožumā. Jēzus mums teica: “Es esmu tādēļ atnācis uz pasauli, lai liecinātu par patiesību. Katrs, kas ir no patiesības, klausa manai balsij.” Tā ir patiesības balss, kas pievelk visus labas gribas cilvēkus. Tie, kuri spēj iet pret straumi un palūkoties uz savu dzīvi mūžības perspektīvā, vēlas kļūt par Kristus karaļvalsts pilsoņiem. Tie, kuri ierauga, ka pagātnes tirānu un šīsdienas varaskāro un baudkāro piedāvājums nespēj apmierināt cilvēka slāpes pēc mīlestības, patiesības un skaistuma, meklē citu valstību.
Tirānu galveno vadoni Jēzus sauc par šīs pasaules valdnieku. Tas rāda mums visas pasaules valstis un to godību un saka mums: “To visu es tev došu, ja tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Ja mūsu dzīvē ir tik maz prieka, vai gadījumā tas nav tāpēc, ka bieži vien tomēr uzķeramies uz šīs pasaules valdnieka makšķeres? Kāpēc pie mums tik daudz tiek runāts par valsts nozagšanu, korupciju un dažādām finanšu afērām, bet nekas nemainās? Vai ne tāpēc, ka mūsu valstī ir tik maz cilvēku, kuri seko patiesības balsij, bet vairākums tad, kad ir izvēles priekšā, tomēr izšķiras atbildēt šīs pasaules valdnieka aicinājumam, tas ir, tiekties pēc šīs pasaules goda un bagātības, kas tiek gūta uz citu rēķina. Tātad cena ir pārāk augsta, jo tā ir atkāpšanās no patiesības. Postmodernajā sabiedrībā, kurā mēs dzīvojam, tiek apgalvots, ka objektīvā patiesība vispār nepastāv un katram ir sava patiesība, turklāt tās visas ir leģitīmas, kamēr nav pretrunā likumam. Savukārt likums tiek grozīts un interpretēts tā, lai tikai attaisnotu savas iegribas, nerēķinoties ar citiem cilvēkiem un sabiedrības kopējo labumu. Kurp ved šāda filozofija un dzīves prakse, to mēs visi tagad labi redzam un varam izbaudīt uz savas ādas.
Kāds ir risinājums? Ir jāatgriežas pie objektīvās, Dieva atklātās patiesības, pie tā, ko mācīja Karalis, par kuru mēs dzirdējām šodien lasītajā Evaņģēlija fragmentā. Vatikāna II koncila tēvi, kuri centās labāk izprast mūsdienu sabiedrības problēmas, māca, ka ir divi galvenie veidi, kā mēs varam atrast patiesību. Pirmkārt, iedziļinoties Dieva dotajā Atklāsmē – Svētajos Rakstos – un to skaidrojumā, ko sniedz Baznīcas maģistērijs. Otrkārt, mēs varam labāk iepazīt patiesību, pateicoties domu apmaiņai, dialogam. Koncils uzsver, ka tas arī ir ļoti svarīgs veids, kā iepazīt patiesību. Sava ticība un pārliecība ir jākonfrontē ar citiem, ir jāuzsāk dialogs ar otru cilvēku. Ir jāprot atbildēt otram cilvēkam uz jautājumu: “Ko nozīmē būt ticīgam? Ko nozīmē būt Baznīcas loceklim?” Koncils to īpaši uzsvēra saistībā ar to, ka mums līdzās dzīvo citu konfesiju kristieši, arī ateisti. Tas īpašā veidā attiecas arī uz situāciju Latvijā. Koncils iesaka uzsākt ticības dialogu ar cilvēkiem no jebkuras vides. Mēs esam aicināti kļūt par visu cilvēku, tautību un kultūru vienotības ieraugu un brālības zīmi. Bet tam ir vajadzīgs dialogs. Pirms Koncila daudzi ticīgie izvairījās iesaistīties dialogā, baidoties par savas ticības tīrību. Pateicoties Koncilam, šajā jomā ir noticis radikāls pavērsiens.
Dialogs ir tuvākmīlestības zīme. Tas ir kaut kas pavisam cits nekā indiferentisms jeb vienaldzība, kad tiek uzskatīts, ka nav svarīgi, kādai konfesijai vai reliģijai cilvēks pieder, – galvenais ir nedarīt ļaunu citiem. Indiferentisms ir maldīgs. Tā būtību varētu izteikt šādi – es mīļā miera labad ne ar vienu neiesaistīšos nopietnā dialogā, neatklāšu savus patiesos uzskatus, lai tikai saglabātu labas attiecības, tādā veidā noklusējot savu patiesības izpratni un turot savu sveci zem pūra. Protams, te nav runa par to, ka mums vienmēr viss un visiem būtu jāsaka, bet gan par to, ka mums ir pienākums saprātīgā veidā nodot patiesību tālāk, tas ir, kļūt līdzdalīgiem Baznīcas evaņģelizācijas misijā. Te runa ir par patiesību un mīlestību. Patiesību nevar uzspiest. Tai ir pašai savs spēks, kas ir lielāks par mūsu argumentu spēku. Sludinot patiesību, es dodu iespēju tai pašai sevi aizstāvēt. Bet es to nevaru uzspiest administratīvā kārtā. Dialogs – tas ir eksāmens mīlestībā pret cilvēku. Koncils uzsver vēl vienu ļoti svarīgu elementu – pasaulē arvien vēl ir ļoti daudz neticīgo tieši mūsu, kristiešu, dēļ. Dialogs un liecība palīdz ne tikai citiem, bet arī tam, kas pats dod šo liecību. Dialogs ir cilvēces solidaritātes zīme. Dialogam būtu jāaptver visi sabiedrības locekļi, tostarp arī mūsu valsts likumdevēji un izpildvaras pārstāvji. Mēs šajā dialogā iesaistāmies ar to, kas mums ir pats svarīgākais, – ar ticību.
Ko mēs diendienā izvēlamies? Vai es pats ik dienas veltu laiku tam, lai būtu saskarē ar Kristu, Karali, kas man atklāj to, kas ir patiesība? Vai es ik dienas lasu Svētos Rakstus un sekoju līdzi tam, ko māca Baznīca? Vai es neizvairos no dialoga? Pretējā gadījumā es neļauju patiesībai uzvarēt mūsu sabiedrībā un aizkavēju Kristus karaļvalsts atnākšanu. Mieramtuvu.lv |
