Garais Advents, kas ilga sešas un septiņas nedēļas un kam bija raksturīgi īpaši stingri gavēņa nosacījumi, ir saglabājies vienīgi kā atsevišķu kontemplatīvo reliģisko kopienu privilēģija. Savukārt tāds Advents, kurā būs vēl mazāk nekā četras svētdienas, gaidāms Baznīcas nākotnē. Proti, tad, kad Cilvēka Dēls nāks padebešos ar lielu spēku un godību (Lk 21, 27), ticīgajiem vairs nebūs nepieciešams sagatavot savu miesu un dvēseli Ziemassvētku svinībām.
Par ko pirmajā un nereti arī vēl otrajā Adventa svētdienā parasti dzirdam sprediķojam dievnamos un par ko mēdzam lasīt Svēto Rakstu lasījumu komentārā “Mieram tuvu” lappusēs? Šajā laikā galvenokārt esam pieraduši dzirdēt vai lasīt apceres par vārda “advents” etimoloģiju, proti, paskaidrojumus, ko šis latīņu valodas vārds nozīmē un ko savukārt, to lietojot, pauž kristiešu teoloģiskā doma. Tādējādi garīgie gani var būt droši, ka mūsu lasītāju saimei piederīgie ir katehētiski gana izglītojušies un tāpēc nekļūdīgi spēj atbildēt katram, kas Adventa pirmās svētdienas priekšvakarā, piemēram, pie kāda Ziemassvētku rotā pāragri saposta Rīgas lielveikala durvīm stāvētu ar mikrofonu rokā un uzdotu jautājumu par to, kādā noskaņā kristieši mēdz pavadīt šo īpašo laiku. Advents – atbildēsim – kā jau šī vārda izcelsme to liecina, ir nopietna gaidīšana un gatavošanās mūsu Kunga Atnākšanas dienai, lai tā neatnāktu mums negaidīta (Lk 21, 34b) un lai mēs tai gatavotos, būdami nomodā un vienmēr lūgdamies (Lk 21, 36).
Taču anonīmais intervētājs, noteikti patīkami pārsteigts par kristiešu laipnību un informētību, varbūt nevēlēsies no mums tā uzreiz atvadīties un tāpēc mūs turpinās iztaujāt: “Bet kādu nozīmi jūs, kristieši, šiem vārdiem “gaidīšana” un “gatavošanās” vēlaties piešķirt šajā gadā, jūsu Kunga Jēzus Kristus divi tūkstoši devīto Ziemassvētku priekšvakarā? Vai šoreiz jūsu gaidīšanas intensitāti neietekmē mūsu zemē un valstī notiekošo sociālo un ekonomisko norišu sekas? Vai jums nesāk trūkt pacietības, un vai jūs visām ķibelēm un likstām kā vienīgo atrisinājumu neredzat tūlītēju Kristus otro atnākšanu?” Žurnālists varbūt pajautās vēl tiešāk – vai nebeidzamā vilšanās visās partijās un grupās, kas vēlētāju balsu zvejošanā labprāt paskandina arī pa kādam kristīgam lozungam, neliek aizdomāties par reliģiskā fundamentālisma priekšrocībām, neliek pieprasīt reizi par visām reizēm īstenot Dieva valstību uz zemes, kurā beidzot būtu iznīcinātas korupcijas saknes un netaisnīgas materiālo labumu sadales iespēja starp cilvēkiem? Vai tas nebūtu vislabākais Advents vēsturē, kura tādējādi varētu sasniegt finišu – Debesu valstību virs zemes, nebeidzamus Ziemassvētkus, kuros beidzot katram būtu tiesības saņemt pēc nopelniem?
Taču te nu mums jāuzmanās ar atbildi. Jau Jēzum Rakstu mācītāji mēģināja izlikt lamatas. Atcerēsimies kaut vai it kā nevainīgo jautājumu par to, vai būtu jānomētā ar akmeņiem noziegumā pieķerti bauslības pārkāpēji (Jņ 8, 3-6). Lai ko arī Jēzus sacītu – atbildētu apstiprinoši vai noliedzoši –, abos gadījumos jau bija gatava Jēzus – Labā Mācītāja – reputāciju iznīcinoša rīcība. Saki “jā”, un tu sabradāsi nabaga grēcinieka cerību uz piedošanu un iespēju ar Dieva žēlastības palīdzību laboties. Saki “nē”, un pāri veltos sašutuma vētra par Likuma un tradīcijas neievērošanu, kas būtu nepiedodami Tam, kas nācis Likumu piepildīt. Abos gadījumos sabiedrība justos pievilta un, neatrodot citu vērtību orientieri, vērstos pie Rakstu mācītāju un farizeju kliķes, kuru varas monopolu apdraudēja Jēzus Nācarieša sludināšana. Taču Jēzus farizejiem nedeva ne apstiprinošu, ne noliedzošu atbildi, vienīgi norādīja uz visu klātesošo individuālo sirdsapziņas tiesu.
Tieši tāpat arī mēs nevaram un nedrīkstam pakļauties provokatīvu ideju kārdinājumam, kam nav nekā kopēja ar autentisku kristīgo tradīciju. Tādējādi uz jautājumu par mūsu Mesijas valstības īstenošanu hic et nunc, šeit un tūlīt, atbildēsim, ka nedrīkst nekritiski izraut no konteksta abus vārdus, kas raksturo kristieša stāju Adventā, – vārdus “gaidīt” un “gatavoties”. Abi šie darbības vārdi jālieto savstarpējā saskaņā. Nav korekti teikt, ka tu gaidi, ja ar savu rīcību negatavojies uz Gaidītā atnākšanu un necenties līdzināt Viņam ceļu (Lk 1, 76). Bet nevar arī nosaukt par gaidīšanu tādu attieksmi, kad visu to, ko no sava Viesa esi teicies saņemt, tu, izrādās, pats gribi īstenot ar saviem spēkiem. Tāpēc Dieva valstību savā, savas ģimenes vai savas valsts labā šeit, virs zemes, saviem spēkiem ne spējam, ne drīkstam uzcelt. Nevienai tautai, reliģijai vai ideoloģijai pasaules vēsturē nav izdevies un joprojām neizdodas gaidītā Mesijas vietā uzcelt ideālu miera un taisnības valstību. Dieva valstībai vispirms jānāk mūsu sirdī, kuru šajā Adventa laikā jāattīra no patmīlības, patvaļas un egoisma. Kā Jēzus reiz farizejiem norādīja uz katra individuālo sirdsapziņu, tā arī tagad ar savu stāju apliecināsim to, ka Adventa atgriešanās aicinājums attiecas uz katru personiski.
Šajā saistībā vārdi, kas mums palīdz nonākt pie autentiskas Adventa izpratnes, atrodami šodien Svētajā Misē lasītajā fragmentā no apustuļa Pāvila vēstules tesalonīkiešiem: “Lai Kungs dāvā jums žēlastību kļūt bagātiem un pārbagātiem mīlestībā citam pret citu un pret visiem, līdzīgi mūsu mīlestībai pret jums, lai jūsu sirds būtu nostiprināta un svētumā nevainojama mūsu Dieva un Tēva priekšā, kad atnāks mūsu Kungs Jēzus kopā ar visiem Viņa svētajiem.” (sal. 1 Tes 3, 12-13) Izrādās, ka šķīsta, svētumā nevainojama sirds nav vis panākama mehāniski, ar meditatīvām tehnikām vai ar savas ticības daudzināšanu, bet gan ar aktīvu rīcību iedzīvinot tuvākmīlestību. Turklāt visa mūža garumā, nevis tikai uz Adventa laiku, kad izvēlamies dažas un ne pārāk dārgas Ziemassvētku dāvanas, kuras pēc lielveikalu subkultūras diktāta nepacietīgā patērētāju sabiedrība vēlas saņemt jo ātrāk, jo labāk. Advents vēl nav īsti sācies, kad pircēju pievilināšanai veikalnieki skatlogu egli iededz pilnā krāšņumā un pilnā skaļumā atskaņo Ziemassvētku dziesmu ierakstus, kas līdz 24. decembrim pircējiem jau pagūs apnikt. Veikalniekiem to grūti pārmest. Uz iebildumiem, ka arī tirdzniecība un ekonomika pakļauta godprātīgas morāles likumiem un Ziemassvētku dziesmas vairāk piedien baznīcai, viņi var atbildēt, ka pat atsevišķas katoļu kopienas Adventa laika pēdējās nedēļās ar atsevišķu garīgo ganu svētību ir uzsākušas rīkot svētku mielastus ar oblātu laušanu, negaidot nekādus tur Ziemassvētkus. Ne jau priekšlaicīga oblātu laušana spēj darīt tuvākmīlestības darbiem bagātu Kristus gaidīšanu! Pat ja Adventam nav tik izteiktas gandarīšanas laika iezīmes kā Lielajam gavēnim pirms Lieldienām, tad tikai kā sasniegums būtu uzskatāma draudžu solidarizēšanās ar mūsu dzimtenes trūkumcietējiem, atsakoties no jaunievestās Ziemassvētku galdu klāšanas un oblātu laušanas pirms 24. decembra vakara. Apustulim Pāvilam laikam nebija padomā uzslavēt tuvākmīlestības paraugdemonstrējumu Korintas draudzē, kur atbilstoši mūsdienīgam groziņu vakaram cits citu centās pārspēt ar lepnāku svētku cienastu (sk. 1 Kor 11, 17-22). Toties neviens no mums nav tik trūcīgs, lai nerastu iespēju kaut ar stiprinājuma vārdu iepriecināt sava tuvākā sirdi. Tieši manas un tavas sirds mīlestības bagātību meklēs mūsu Pestītājs, kad atnāks godībā!
Tāpēc pie darba! Neatliksim visu nedz uz Jēzus otro atnākšanu, nedz mēģināsim Viņu apsteigt, pašrocīgi un varmācīgi ceļot savas taisnības, sava miera un savas labklājības valstību virs zemes, bet no sirds, kas pilna Kristus mīlestības, mazināsim mūsu līdzcilvēku materiālo un garīgo trūkumu. Adventa pirmās svētdienas Mises kolektes lūgšana tā arī skan: “Lai Dievs dāvā saviem ticīgajiem labu gribu, ka viņi ar labiem darbiem sagaidītu atnākam Kunga Svaidīto.” Lielisks instruments krīzes skartās Eiropas sabiedrības sāpīgāko kaišu apzināšanai un dziedēšanai ir pāvesta Benedikta XVI jaunā enciklika. Apustuliskais virsgans, sekojot savu priekšteču paraugam, kas, sākot ar pāvestu Leonu XIII un viņa laikam revolucionāro encikliku Rerum novarum (1891), uzskatīja par savu pienākumu sociālā taisnīguma principus iekļaut katoļticīgo sirdsapziņu saistošā Baznīcas mācībā, norāda uz sabiedrības locekļu savstarpējo attiecību kristocentrisko dimensiju. Šajā Adventa laikā katrs mīlestības darbs uzskatāms par ceļa līdzināšanu Bērniņa Jēzus atnākšanai Ziemassvētkos. Katrs mīlestības darbs pierāda to, ka mēs saskaņā ar Viņa padomu paceļam savu galvu un patiešām gaidām Dieva Svaidītā nesto pestīšanu (sal. Lk 21, 28). Mieramtuvu.lv |
