Mums bieži vien ir kārdinājums uztvert Evaņģēliju attālināti garīgi, varbūt tikai simboliski, nesadzirdot pie krusta mirstošā Jēzus agonijas kliedzienu. Mēs nevēlamies arī skatīt un sadzirdēt Vecās derības cīņu intensitāti, ieroču šķindu, nežēlību. Mēs nevēlamies uzlūkot reāli nāves uz krusta nežēlību. Ak, ja mēs varētu to ieraudzīt, vai mums būtu viegli pieņemt ticību?
Vecajā derībā liktenis, kurā dalījušies visi Kunga pravieši, piemeklē Jāni Kristītāju, kas bija pēdējais no izcilajiem praviešiem. Cīņas intensitāte ir klātesoša drosmē, ar kādu viņš sludināja un nebaidījās iet nāvē.
Vētrās un zemestrīcēs, sociālajās un ekonomiskajās krīzēs, kas mūsu dienās piemeklē pasauli, es neredzu tādu Dieva apredzību, kas vestu cilvēkus pa gļēvas miermīlības ceļu. Dieva valdīšana parādās spēkā, kas nosaka mūsu dzīves intensitāti, un šādā pasaulē ienāk Jānis, lai pasludinātu to, ka sākusies Jaunā derība.
Dzīves intensitātes turpinājumu rodam Jaunajā derībā, un tā izpaužas jaunā veidā. Pravietis Elijs, viens no Jāņa priekšgājējiem, pieredz to, ka Dievs nav ne vētrā, ne zemestrīcē, ne citur, bet... Viņš tātad varēja tajās būt.
Šīs parādības nenotiek ārpus Dieva apredzības. “Katra ieleja lai piepildās, katrs kalns un paugurs lai kļūst zemāks; kas līks, tam jātop taisnam, un, kas nelīdzens, – par līdzenu ceļu.” Dievs ir kā saucēja balss, kura izskan pa visu zemi un kuru nevar apslāpēt, un tās skaļums sagatavo Dieva atnākšanas klusumu. Dievs nav iegrimis kristīgajā meditācijā un nav attālinājies no pasaules un cilvēkiem. Dievs ir pasaules notikumu gūzmā un centrā, Viņš ir sabiedrības un katra cilvēka sirdī, klātesošs mūsu dzīves notikumos, visā, kur koeksistē dzīves intensitāte un klusums. Dievs nav tikai masu pasākumu organizētājs, Viņam katra cilvēka dzīve ir patiesa satikšanās un mīlestības vēsture.
Dieva Gars nāca pār Jāni, Zaharija dēlu, tuksnesī, un Jānis tūlīt nedevās tālāk tuksnesī, lai glābtos no grēcīgās pasaules un iegrimtu miermīlīgā klusumā tālu prom no pasaules dunoņas un ciešanām. Viņš devās uz Piejordānas apgabalu, lai sludinātu. Dieva Vārdam ir jāizskan pasaules notikumu centrā, jo tas ir jauns sākums, Evaņģēlija sākums, jauna laikmeta sākums. Tā ir saucēja balss tuksnesī, kas aicina: “Sagatavojiet Kungam ceļu!” Un tās rezultāts ir – ikkatra miesa redzēs Dieva pestīšanu.
Kad cilvēki iedomājas Jāni Kristītāju mūsu dienās, viņi iztēlojas tuksneša askētu, kas mums piedāvā trīs nedēļas ilgu jogas kursu, lai mēs atklātu savu transcendento izcelsmi un saprastu, ka esam Visuma daļiņa. Jānis Kristītājs ir saucēja balss tuksnesī – mūsu sirds tuksnesī, pasaules garīgo slāpju tuksnesī –, balss, kas pasludina, ka no šī laika neviens neradīs mieru šajā pasaulē, līdz nevērsīsies pie Mesijas, un ka no šī laika šai pasaulei nav citas cerības kā vien Tas, kurš nāk Kunga vārdā un kuram neesi cienīgs atraisīt kurpju siksnas. Nebūs ne miera, ne klusuma ne pasaulē, ne tavā dzīvē, un, vai to vēlies vai nevēlies, šī balss skanēs tavās smadzenēs, tavā sirdsapziņā, tavā dzīvē, kamēr tu tai atbildēsi. Un varbūt tavā dzīvē būs vajadzīgas zemestrīces un negaisi, varbūt tuksnesis un cīņas, un ciešanas, līdz tu sastapsi To, kurš nāk un kuram tev jālūdz aiziet no tevis, jo esi grēcīgs cilvēks.
Jānis Kristītājs visu savu dzīvi un darbību pilnībā upurēja Dieva gaidīšanai, Mesijas atnākšanai. Viņš tai gatavojās, un nebija pasaulē cita cilvēka, kas būtu labāk sagatavojies šim izšķirošajam brīdim. Praviešu vārdi par Kristus atnākšanu nav tikai Jāņa smadzenēs, viņa atmiņā – tie ir viņa dzīvā būtība, un tajā pašā laikā, kad Jānis sastop Kristu, izrādās, ka viņš nav pietiekami gatavs šim brīdim, jo atsakās Jēzu kristīt. Mēs labi zinām, ka vienmēr ir kāda atšķirība starp to, ko gaidām un iedomājamies, un to, kas nāk un vienalga pārsteidz mūs nesagatavotus, īpaši, ja runa ir par Dievu un Viņa darbiem. Tad, kad mūsu iedomu Dievs neatbilst patiesajam Dievam, mums ir risks iet pie “dieva”, pametot Dievu. Kad farizeji un saduceji iet pie Jāņa Kristītāja, viņi labi saklausa vārdu “atgriezieties”, saprot, ka tas ir piedāvājums bēgt no tiesas un dusmām, un tas labi darbojas. No Jāņa sludinātā viņi vienlaikus noprot, ka Mesija nebūs tieši tas, ko viņi ir iedomājušies vai vēlējušies. Viņš ir cits. Pat visa mūsu mūža var nepietikt, lai mēs pamestu visu, ko domājam par Dievu, un sagatavotu sevi pilnīgi tam, kas Viņš ir patiesībā.
Es vienmēr atceros skaisto stāstu par pravieti Isaju, kas lika savas lūpas pie miruša bērna lūpām un savas rokas – uz viņa rokām, lai mirušo darītu dzīvu, un, man liekas, Dievs to dara ar katru no mums. Jānis intensīvi piedzīvoja Dieva vēsti. Viņš nebija Dieva dusmu sludinātājs, viņš sludināja Dievu, kas nāk, Dievu, kas ir pestīšana ikvienam cilvēkam un patiesā dzīvība katram no mums. Jēzus iemiesošanās nav vēsts, par to, ka “viss nokārtosies” vai “būs jau labi”. Tā nav arī laimīgo beigu pasludinājums. Dievs pasludina to, cik dārga viņam ir mūsu dzīve, cik ļoti Viņš mūs mīl, to, ka Viņš ir klātesošs un rūpējas par mums. Jērs, kas nes pasaules grēkus, miermīlīgais, nevainīgais dzīvnieks, kam uzkrauts viss pasaules ļaunums, visas pasaules grēki, – vai esam padomājuši par to, kāda intensitāte ir šajā tēlā? Atklāsim Kristu, kas nevis mūs glābj mīlestībā, kas žēlo laipniem vārdiem, bet kas glābj ar agonijas kliedzienu, būdams visu atstāts un mirstot uz krusta starp diviem noziedzniekiem. Lūk, kāds ir Jēzus, Dieva Jērs. Tā Viņš sevi sagatavoja, lai dzīvotu mums.
Dievs mums piedāvā veidot savu dzīvi saskaņā ar Viņa mīlestību, esot attiecībās ar Viņu, kas pārveido mūsu sirdi. Jo Dievs mūs māca dzīvot tā, kā Viņš pats dzīvo Trīsvienības noslēpumā, kur Tēva persona, Dēla persona un Svētā Gara persona dzīvo pilnīgā, mūžīgā komūnijā. Dievs mums vēlas atklāt savu Trīsvienības noslēpumu, kurā katra no personām ir attiecības – dziļas, absolūtas, bezgalīgas attiecības ar kādu citu no personām. Viņš mums vēlas mācīt mīlēt, jo cilvēces vēsture nav nolemtības vai nejaušības, bet gan mīlestības vēsture. Mieramtuvu.lv |
