Lasījumā no Sīraha dēla grāmatas par Gudrību ir teikts, ka tā ir radīta. Vecajā derībā diezgan daudz tiek runāts par Gudrību, bet Gudrības grāmatas 8. nodaļā tā tiek atzīta par atsevišķu personu. Senie ebreji uzskatīja, ka Gudrība, Vārds un Likums ir viens un tas pats. Svētais Jānis nosauc Jēzu par “Vārdu” un tādā veidā parāda, ka tieši Jēzus ir visas Dieva Atklāsmes iemiesojums un tikai tie, kas pieņem Jēzu, ievēro Likumu pilnībā. Ebreji uzskatīja Gudrību/Vārdu par dievišķu, tomēr atšķirīgu no Dieva Tēva, tāpēc arī svētais Jānis pielietoja šo vistuvāko iespējamo jēdzienu, lai runātu par Jēzu. Sākot savu Evaņģēliju ar pirmajiem Radīšanas grāmatas vārdiem, svētais Jānis atsaucas uz Veco Derību un ebreju izpratni par Dievu, kurš radīja pasauli ar savu pirmsmūžīgo Gudrību jeb Vārdu. Saskaņā ar to laiku ebreju mācību gudrība pastāvēja, vēl pirms tapa radība. Svētais Jānis, sakot, ka Vārds bija iesākumā, kā arī saucot To par Dievu, pārsniedz ebreju uzskatus, lai liecinātu, ka Jēzus netika radīts. Mēs ticam uz Jēzu Kristu, dzemdinātu, nevis radītu.
Otrā lasījuma pirmajā daļā ir brīnišķīgs stāsts par Dieva lielo mīlestību uz mums. Viņš mums Kristū ir devis ikvienu garīgo svētību Debesu lietās, Viņš mūs ir izredzējis jau pirms pasaules radīšanas un paredzējis saskaņā ar savas gribas lēmumu mūs pieņemt par bērniem caur Jēzu Kristu. Mēs esam aicināti nemitīgi pateikties Dievam par to, ka Viņš jau pirms radīšanas gribēja, lai katrs no mums dzīvotu, un atcerēties, ka Dievs vēlas, lai dzīvotu arī tie, kas ir ieņemti, bet vēl nav ieraudzījuši šo pasauli.
Mēs esam pieņemti par Dieva bērniem – tas ir liels gods, kura nozīmi līdz galam laikam nespējam novērtēt, bet tas ir arī liels uzdevums – būt par patiesu Dieva bērnu un liecināt par to savā dzīvē. Dievs vēlas, lai mēs būtu svēti un nevainojami mīlestībā un lai tiktu pagodināta Viņa slavas pilnā žēlastība. Būt par Dieva bērnu nozīmē mīlēt Dievu un tuvāko un savā dzīvē pagodināt Dievu, proti, dot labu liecību par Dieva mīlestību uz mums.
Mīlestība un liecināšana var izpausties dažādos veidos. Šodien, pieminot Jēzu kā Vārdu, varam īpaši pievērst uzmanību saviem vārdiem – tam, kā mēs runājam. Protams, šeit pieskaršos tikai dažiem jautājumiem, kas saistīti ar runāšanu. Vispirms labi ir atcerēties vienu no runāšanas principiem – ir jāzina, ko, kam un kad drīkstu teikt. Ko – nav tāda cilvēka, kuram būtu jāstāsta viss, ko vien zinu; kam – ne visiem ir tiesības zināt to, ko es zinu; kad – ir lietas, kuras šobrīd kāds var nespēt saprast vai pieņemt. Kad runājam, protams, ir jāatceras arī par to, ka jāciena katrs cilvēks. Cieņa pret citiem cilvēkiem nozīmē spēju ieklausīties viņu teiktajā, nevis automātisku piekrišanu tam, ko citi saka. Tas, protams, galvenokārt attiecas uz ticības, nevis sadzīves lietām. Var gadīties, ka cilvēks savos uzskatos ļoti dziļi maldās, – tad esam aicināti paskaidrot viņam neskaidros jautājumus vai arī, ja viņš nevēlas ieklausīties, tolerēt (proti, panest, paciest) viņa maldīgos uzskatus un, piemēram, par šo cilvēku lūgties.
Katoliskās Baznīcas katehisms piemin arī cieņu pret cilvēku reputāciju (KBK 2477). Tā ir liela problēma – arī Dieva bērnu savstarpējā saskarsmē –, ka ar savu nostāju vai vārdiem graujam otra cilvēka reputāciju un godu. Noteikti neviens no mums negribētu, lai par viņu slikti domātu vai runātu par viņa trūkumiem un kļūdām, ne arī saskarties ar apmelojumiem vai tikt nicinātam ar ironisku attieksmi. Atgādināsim tikai pāris fragmentus no katehisma. (Aicinu pašiem izlasīt punktus 2474-2492.)
Cieņa pret cilvēku reputāciju aizliedz jebkādu nostāju un vārdus, kas varētu cilvēkam netaisnīgi kaitēt. Ir vainojams:
- pārsteidzīgā spriedumā – tas, kas bez pietiekama pamata, pat neapliecinot to ar vārdiem, pieņem par patiesībai atbilstošu tuvākā morālisko trūkumu;
- aprunāšanā – tas, kas bez objektīva iemesla atklāj otra cilvēka trūkumus un kļūdas tiem, kas tos nezina;
- apmelošanā – tas, kas ar vārdiem, kuri neatbilst patiesībai, kaitē citu reputācijai un veicina nepatiesus uzskatus par viņiem.
Lai izvairītos no pārsteidzīga sprieduma, katram jācenšas izvērtēt, cik vien iespējams, pozitīvi otra cilvēka domas, vārdus un darbus. [..]
Aprunāšana un apmelošana grauj otra cilvēka reputāciju un godu. Gods ir sabiedrības liecība par cilvēka cieņu, un katram ir dabiskas tiesības uz savu labo slavu, reputāciju un cieņu. Tādējādi aprunāšana un apmelošana aizskar taisnības un mīlestības tikumus. [..]
Lielīšanās vai dižošanās ir grēks pret patiesību. Tāpat arī ironija, kas virzīta uz to, lai cilvēku noniecinātu, ļaunprātīgi izceļot kādu viņa rīcības aspektu. [..]
Jebkurš pārkāpums pret taisnību un patiesību pieprasa, lai tas tiktu labots, pat tad, ja vainīgajam ir piedots. Ja nav iespējams nodarījumu labot publiski, tad tas jādara, citiem neredzot. Ja cietušajam nevar atlīdzināt tiešā veidā, tad mīlestības vārdā viņam jāsaņem morāls gandarījums. Pienākums labot nodarījumu attiecas arī uz situāciju, kad ir grauta otra cilvēka reputācija. Morāliskajai un dažkārt arī materiālajai atlīdzībai jābūt samērotai ar nodarīto pāridarījumu. Sirdsapziņa uzliek šo pienākumu. Dievs Tēvs sūtīja pasaulē savu Vārdu, kurš vienmēr rīkojas saskaņā ar mīlestību un patiesību. Lūgsimies, lai mēs būtu patiesi Dieva bērni, kas paši ciena un gan domās, gan vārdos veicina citu cilvēku cieņu pret ikvienas personas reputāciju. Mieramtuvu.lv
Foto: Foto.eks.lv |
