Tāda bija Jēzus sūtība – būt par Jahves Kalpu, kurš ņem uz sevi visas pasaules grēkus, lai mēs Viņā taptu par Dieva taisnību (2 Kor 5, 21).
Baznīcas tēvi vienmēr ir uzskatījuši, ka Jēzus kristīšana Jordānā bija Kristības sakramenta sagatavošana, pravietojums un pirmtēls. Ūdens Jēzus kristīšanas brīdī saņēma svētdarīšanas spēku. Debesu atvēršanās vēstīja, ka arī nokristītajiem tiks atvērtas Debesis. Savukārt Svētā Gara nonākšana pār Mesiju pravietoja, ka līdz ar Kristību cilvēks kļūs par Svētā Gara mājokli. Tēva balss, kura svinīgi pasludināja, ka Jēzus ir Viņa mīļotais Dēls, vēstīja, ka arī katehumēni kļūs par Dieva bērniem.
Kunga Kristīšanas svētkos aicinu jūs pateikties Dievam par Kristības žēlastību un no jauna atklāt šo sakramentu, kas mūs vieno ar Jēzu un ieved Vissvētās Trīsvienības dzīvē.
Svētais Jānis Marija Vianejs ir sacījis: “Ja mēs līdz galam saprastu, ko nozīmē būt par Dieva bērnu, mēs vairs negrēkotu un nedarītu ļaunu, bet dzīvotu savstarpējā mīlestībā.” Ir vērts padomāt par to, vai mēs apzināmies, kas tad īsti notika tajā svētajā dienā, kad mēs tikām kristīti un kļuvām par Dieva bērniem. Kādas būtiskas izmaiņas notika un joprojām notiek mūsu dzīvē? Ko Dievs no mums gaida?
Vispirms mums jāaptver, ka Kristība nav dažu minūšu ceremonija dievnamā, – šī sakramenta žēlastība ilgst visu mūžu. Neviens Baznīcas sakraments nav maģisks rituāls. Kristībā Dievs mums bagātīgi dāvā savas žēlastības, Svētā Gara dāvanas, dievišķos tikumus un pacietīgi gaida mūsu atbildi un līdzdarbošanos. Svētā Kristība ir visas kristīgās dzīves pamats, vārti uz jaunu dzīvi Kristū un ceļš uz svētumu un pestīšanu.
Katehisms māca, ka ar Kristību tiek atlaists pirmgrēks un visi personiskie grēki. Pirmgrēka būtība ir tā, ka cilvēks vairāk uzticējās čūskas (sātana), nevis Dieva vārdam un gribēja būt kā Dievs, bet bez Viņa. Nonievājis Dievu, cilvēks zaudēja sākotnējo taisnību un svētumu, zaudēja spēju mīlēt (sal. KBK, 404). Un caur šo grēku nāve ienāca cilvēces vēsturē (sal. Rom 5, 12). Vārds nāve Bībelē nozīmē ne tikai fizisku, bet vispirms dvēseles nāvi – nespēju mīlēt. Cilvēks, kurš caur grēku ir piedzīvojis šo garīgo nāvi, baidās no tās un negrib to atzīt, – tāpēc arī mēs vienmēr gribam cīnīties par savu taisnību, savām tiesībām un vēlamies pakļaut otru sev. Mana lepnība, mans es nepieļauj iespēju, ka otram varētu būt taisnība. Lepnība un egoisms noliek mūs Dieva vietā un liek mums domāt, ka mēs paši varam lemt, kas ir labs, kas slikts, un darīt to, kas patīk. Lepnības dēļ rodas visi strīdi, vardarbība, nepiedošana, skaudība, atriebība, aprunāšana, tiesāšana, problēmas laulībā un šķiršanās. Mēs uzskatām, ka esam labāki par citiem. Vienmēr zinām, kā būtu jārīkojas otram, kādam būtu jābūt vīram, sievai, bērniem, deputātiem, prāvestiem, utt. Es taču esmu Dievs... Tā arī ir mūsu grēku sakne.
Tas, ka vīrietis mīl sievieti vai māte mīl savus bērnus, nav nekas pārdabisks. Bet vai mēs esam spējīgi mīlēt ienaidnieku vairāk nekā sevi? Varbūt kāds arī ir spējīgs uz atsevišķiem mīlestības darbiem, bet, lai pastāvīgi mīlētu, piemēram, sievasmāti, kas jaucas tavas laulības dzīvē, vai vīru, kas lieto alkoholu, ... – tas sniedzas pāri mūsu spēkiem. Mīlēt ar šādu dievišķu mīlestību, kuru Jēzus sauc par mīlestību pret ienaidnieku (Lk 6, 27), – šo spēju mums var dāvāt tikai Dievs.
Tāpēc Jēzum bija tik ļoti jācieš un jānomirst uz krusta, lai augšāmceļoties Viņš uzvarētu grēku, nāvi un sātanu un dāvātu mums jaunu dzīvi. Apustulis Pāvils pēc savas atgriešanās un kristības rakstīja Vēstulē galatiešiem: “Nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus. Un mana dzīve miesā tagad ir ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un atdevis sevi par mani.” (Gal 2, 20) Kristietības būtība ir pastāvīga atgriešanās, tā nav ideju maiņa, tas ir nāves fakts: manam es jānomirst, jāpazūd, lai pēc tam piedzimtu no jauna, augšāmceltos garīgi un kļūtu par jaunu radību Jēzū Kristū.
Svētā Pāvila vārdi nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus nav viņa mistisks pārdzīvojums, bet Kristības sakramenta žēlastība. Ja kristietim ir personīgas attiecības ar Jēzu, ja viņš dzīvo saskaņā ar Evaņģēliju, viņā notiek radikāla pārmaiņa ontoloģiskā līmenī – pāreja no dzīves sev uz dzīvi citiem, pāreja no egocentrisma uz teocentrismu, un tādējādi cilvēks kļūst spējīgs mīlēt bez robežām.
Kristība mūs dara par Kristus Mistiskās Miesas – Baznīcas – locekļiem, kuriem tiek uzticēta īpaša misija: būt par zemes sāli un pasaules gaismu (sal. Mt 5, 13-16).
Sāls, iemests katlā, izkūst, nomirst, lai dotu ēdienam garšu. Tāds ir arī kristieša uzdevums: jebkuros dzīves apstākļos būt par Kristus liecinieku un norādīt uz īstām garīgām vērtībām. Roza Kenedija, noslepkavotā ASV prezidenta māte, savā dienasgrāmatā rakstīja: “Ja Dievs kādu dienu gribētu man atņemt visu, kas man ir, bet vēlētos atstāt tikai kaut ko vienu, es Viņam nelūgtu ne veselību, ne slavu, ne mantu, bet gan dziļas ticības dāvanu. Jo tikai caur ticību Dievam cilvēks ir spējīgs dzīvot kā cilvēks, ir spējīgs nest savas dzīves krustu, pat vissmagāko un vissāpīgāko.”
Sāls arī sargā ēdienu no bojāšanās. Tas nozīmē, ka mūsu uzticība Dievam, lūgšanas un ticības spēks sargā pasauli no ļaunuma, egoisma un iznīcības. (sal. Rad 18, 32)
Lai gaisma varētu kalpot citiem, palīdzēt nenomaldīties tumsā vai būt par brīdinājuma signālu, tai jābūt spožai, redzamai. Mūsdienās cilvēki vairs netic vārdiem, viņi dod priekšroku faktiem. Kristīgās dzīves liecībai piemīt liels spēks piesaistīt cilvēkus ticībai un pārliecināt, ka patiesa mīlestība ir tā, ko atklāja Jēzus, un ka šī mīlestība ir iespējama arī šodien.
Dārgie brāļi un māsas, bēda mums, ja esam kristīti, bet nepildām savu uzdevumu un nedzīvojam saskaņā ar Jēzus mīlestības bausli. Atgriezīsimies, kamēr ir laiks, un cieši ticēsim, ka Jēzus vārdā mēs varam no Debesīm saņemt Svēto Garu, kurš pārveidos mūsu dzīvi un darīs mūs spējīgus mīlēt tā, kā mīl Kristus. Mieramtuvu.lv |
