Šogad mēs esam aicināti kopā ar visu kristīgo kopienu iedziļināties Lūkasa evaņģēlija lappusēs. Trešā evaņģēlija prologs un Jēzus publiskās darbības uzsākšanas apraksts, kuru šodien lasām, ir kā mums izteikts aicinājums ar mīlestību pieņemt Dieva Vārdu savā dzīvē gluži kā dienišķo maizi, kura mums ir nepieciešama šajā konkrētajā dzīves situācijā un laikā. Nevis vakar vai rīt, bet šodien.
Evaņģēlists Lūkass mūs aicina līdz ar Teofilu pārliecināties par Jēzus mācības spēku, par kuru esam dzirdējuši, lai arī mūsu ticība nostiprinātos un nobriestu. Kopā ar Teofilu katrs no mums varam šķirt Svētos Rakstus lapu pēc lapas un priecāties par to, cik Dieva Vārds ir iedarbīgs. Jo Dievam ir labpaticis atpestīt pasauli caur Vārda sludināšanu. Daudzus praviešus Viņš sūtīja izvēlētajai tautai, arī lielāko no tiem – Jāni Kristītāju. Visbeidzot Dievs sūtīja pasaulē savu Dēlu, kas, sākdams savu publisko darbību Galilejā, aicināja savus sekotājus – apustuļus – un no turienes devās ceļā uz Jeruzalemi. Jēzus nevēlējās kā Jānis Kristītājs palikt tuksnesī vai sludināt Debesu valstību tikai saviem tautiešiem. Viņš ir nācis pie katra no mums, lai mums – cietumniekiem – dāvātu brīvību, mums – nabagiem – dotu cerību un mums – aklajiem – atgrieztu redzi.
Tieši šodien Jēzus vēlas, lai arī mēs savā dzīvē pieredzētu Dieva Vārda pestījošo iedarbību. Dieva Vārds neko nav zaudējis no tā spēka, ar kuru Dievs radīja visu pasauli un atzina, ka tā ir ļoti laba. Tāpēc necentīsimies Dievu ierobežot, ievietojot Viņu mūsu pašu iedomātā, ilūziju radītā pasaulē. Necentīsimies pārveidot Dieva radīto pasauli pēc saviem ieskatiem, jo mēs nespējam aptvert Viņa ieceri, nespējam izprast Viņa domas. Necentīsimies pārveidot arī cits citu – tikai sevi. Pazemībā atzīsim, ka mēs pasauli neesam radījuši. Jo esam cilvēki, ne dievi... Mēs varam tikai nostāties Dieva priekšā un paļauties uz Viņa žēlsirdību. Šodien Dievs mums dāvā laiku, lai mēs saprastu, ka bez Viņa ejam bojā, esam akli un smokam nebrīvē. Tieši šodiena var kļūt par radikāla pavērsiena punktu visā mūsu dzīvē.
Lēmums, kuru Jēzus gaida no cilvēka, ir dziļi personisks, tas attiecas uz katru no mums, nevis uz visu pasauli kopumā vai uz kādu vēstures notikumu. Dievam nav citas tik svarīgas vēstures kā mūsējā. Tāpēc Viņš nāk pie katra cilvēka atsevišķi, nāk vispiemērotākajā laikā. Tas, kas mani sagaidīs tikšanās brīdī ar Jēzu, ir atkarīgs no mana lēmuma, kuru pieņemu tieši tagad. Vai kļūšu redzīgs? Vai atgūšu brīvību? Manas dzīves vēsture tiek rakstīta tagad. Šodien. Tāpēc es nedrīkstu atlikt lēmuma pieņemšanu uz rītdienu. Garīgajai cīņai jāsākas šodien – uz to mūs aicina Evaņģēlijs. Tas nekas, ka uzvaru varbūt gūsim tikai pēc daudziem gadiem.
Vai tad ne tāpēc mēs ejam uz baznīcu, lai atvērtu savas sirds durvis Jēzum? Vai ne tāpēc, lai pieņemtu Jēzus mīlestību? Viņš nāk. Tieši tagad. Šodien. Viņš nāk Dieva Vārdā, ko lasām. Nāk Svētās Mises laikā zem maizes un vīna zīmēm. Tieši šodien Viņš mums dāvā pestīšanu. Mums nav iemesla skumt un raudāt, jo Dieva vārdi ir kā svētku maltīte un saldi dzērieni (sal. Neh 8). Tajos ir gars un dzīvība, kas stiprina dvēseli, māca gudrību, iepriecina sirdi un atdara acis (sal. Ps 19). Šodien piepildās Rakstu vārdi, kurus dzirdējām (sal. Lk 1). Šodien. Mieramtuvu.lv | 
