Dievs aicina Jeremiju, lai viņš izpildītu paredzēto misiju, bet pirms tam runā par sevi, par to, ka Viņš pravieti pazīst un ka Jeremijs ir Dieva izredzēts: “Pirms tevi izveidoju mātes miesās, es tevi pazinu, pirms tu nāci pasaulē, es tevi svētīju un izredzēju tevi.” Tas viss notika konkrētā laikā – Ķēniņa Josija valdīšanas laikā.
Šie divi teikumi, kas ir kā ievads stāstam par Jeremija aicināšanu, ietver sevī patiesību, kas attiecas ne tikai uz pravieti, bet uz ikvienu cilvēku. Visi cilvēki ir Dieva gaidīti, visus Viņš pazīst, visiem paredz konkrētu darbu – aicinājumu. Nav neviena cilvēka, kurš būtu pasaulē “nejauši”, kurš nebūtu Dievam vajadzīgs un no kura Dievs neko negaidītu. Dievs ir pirmais. Viņš ir arī vienīgais, kas par mums zina visu, jo Viņš ir mūsu Radītājs, dzīvības avots. Dievs dāvā dzīvību un paredz ceļu, pa kuru ejot cilvēks var sasniegt svētumu, proti, mūžīgo dzīvi Debesu Tēva valstībā. Tas ir aicinājums. “Kas man jādara, Kungs?” – tāda ir ticības atbilde Dievam, kas pirmais nāk pie cilvēka – pie cilvēka, kuram ne vienu reizi vien liekas, ka tieši viņš ir tas “pirmais”, kas meklē Dievu. Tomēr, tāpat kā bija ar Jeremiju, tā ir arī ar ikvienu no mums. Dievs meklē cilvēku, sākot jau ar Ādamu, kurš, izdarījis grēku, bija paslēpies.
Dievs mani meklē! Meklē tāpēc, lai man atklātu savu mīlestību un pateiktu, ka esmu Viņam vajadzīgs. Bet vispirms Dievs runā par sevi, lai es zinātu, kas un kāds ir Tas, kurš mani aicina un vēlas uzticēt man paredzēto misiju, lai es zinātu, kāds ir Tas, kurš vēlas mani izredzēt par savu liecinieku pasaulē.
Pārspīlēts aktīvisms, kam cilvēki tik bieži ļaujas arī Dieva vārdā, ne tikai traucē pildīt Dieva gribu, bet arī laupa iespēju Dievu iepazīt. Tāds cilvēks ir pašpārliecināts, jo viņš taču pilda Dieva gribu, bet ne reizi vien patiesībā izrādās, ka viņš Dievu pat nepazīst, jo ir izveidojis savu Dieva attēlu.
Kas būtu jādara, kā rīkoties ticības dzīvē? Noteikti – klausīties. Pazemīgi un pacietīgi klausīties tajā, ko saka Dievs – ar savas svētās Baznīcas, mūsu Mātes, starpniecību. Baznīca mums sludina Dieva Vārdu un sniedz lielu palīdzību ticības dzīvē – it īpaši ar svētajiem sakramentiem. Extra Ecclesia nulle salus – šis senais teiciens atgādina, ka pestīšana ir vienīgi Baznīcā; jo ciešāk esmu vienots ar Jēzus Kristus Baznīcu, jo lielāka ir ticības pārliecība, ka mani vada Svētais Gars un ka es ieklausos Dieva balsī un pildu Viņa gribu.
Vai es māku klausīties? Klausīties otrā cilvēkā? Klausīties ne tikai tajā, ko es gribu sadzirdēt, bet vispirms tajā, ko otrs cilvēks vēlas man pateikt, – arī tad, ja tas ir kaut kas negaidīts?
Arvien retāk cilvēks prot klausīties, arvien biežāk viņš vēlas runāt un arvien vairāk darīt... Bet ne velti viena no svarīgākām Vecās Derības lūgšanām sākas ar vārdiem: “Šema, Israel! – Klausies, Izraēl!” Arī man ir jāklausās, tāpat kā klausījās pravietis Jeremijs, Ābrahams, Marija, Jāzeps un daudzi citi. Man ir jāklausās, lai es sadzirdētu Dieva balsi, lai atklātu savu aicinājumu un izpildītu Dieva gribu.
Pirmajā vēstulē korintiešiem svētais Pāvils raksta par mīlestību. Arī, lai prastu mīlēt, ir jāklausās. Viegli ir pateikt: “Es mīlu Dievu,” – bet vai es klausos? Vai es ieklausos tajā, ko Viņš saka? Dievs, mans Kungs, māci man klausīties, klausīties līdz galam. Mieramtuvu.lv |
