Kristū piepildās arī apsolījums, kuru Dievs deva Ābrahamam un par kuru lasām šīsdienas pirmajā lasījumā. Turklāt otrajā lasījumā apustulis Pāvils apliecina, ka kristiešiem ir dota Kristus pilnība, kas pārveidos mūsu vājo miesu līdzīgu savai apskaidrotajai miesai.
Jēzus Kristus ir visaugstākā Pilnība. Arī katrs no mums ir aicināts nemitīgi pilnveidoties. Sportisti daudz trenējas pirms doties uz sacensībām, dziedātāji pirms koncertiem daudz laika pavada, vingrinot balsi, arī skolēni un studenti pirms kontroldarbiem un eksāmeniem intensīvāk atkārto vielu utt. Ja cilvēks nepilnveidojas, viņš nevar sasniegt vēlamos rezultātus. Mūsu garīgajā dzīvē ir kaut kas līdzīgs. Mēs nevaram un nedrīkstam palikt, stāvot uz vietas, jo uzreiz sāksim slīdēt lejup. Mums ir nenogurstoši un nemitīgi jāpilnveidojas, jāaug! Jācenšas vairāk laika veltīt dialogam ar Dievu, lūdzoties, lasot un meditējot Svētos Rakstus, aktīvi un apzinīgi piedaloties dievkalpojumos un garīgajos vingrinājumos, kā arī veicot žēlsirdības darbus, palīdzot saviem līdzcilvēkiem. Gavēņa laiks ir sevišķi piemērots tam, lai pilnveidotos visās augstāk minētajās jomās!
Pāvests Jānis Pāvils II enciklikā Fides et ratio (Ticība un prāts) uzsvēra, ka mums ir jāzina, kam mēs ticam, kā arī jātic tam, ko mēs zinām. Tātad uzreiz rodas jautājums – ko mēs darām, lai pilnveidotos? Vai patiešām, no visas savas sirds, mācoties katehismu vai lasot kādu garīga satura grāmatu, cenšamies ticēt visām patiesībām un tādā veidā pilnveidoties savā ticībā? Un vai vienmēr, ticot Dievam, aktīvi iesaistoties draudzes dzīvē un palīdzot tuvākajiem, mēs slāpstam un alkstam arī pēc labas literatūras, pēc sprediķa, katehēzes vai Dieva Vārda autentiska skaidrojuma, kas mums palīdzētu labāk izprast savu ticību, lai mēs tajā iedziļinātos un to nodotu tālāk nesagrozītā un vitālā veidā?
Bieži esam dzirdējuši apgalvojumus, ka tas taču esot Baznīcas pienākums – rūpēties par to, lai tauta garīgi pilnveidotos, lai bērni un jaunieši augtu par labiem, priekšzīmīgiem kristiešiem un savas zemes patriotiem. Bet neaizmirsīsim, ka sākums un pamats jebkura veida attīstībai tomēr ir ģimenē. Par šo jautājumu plaši runā Vatikāna II koncils, uzsverot, ka tieši ģimene ir ne tikai sabiedrības dzīvā pamatšūna, vieta, kur, savstarpējā cieņā, mīlestībā, saskaņā un sniedzot savstarpēju palīdzību, satiekas vairākas paaudzes, bet arī mājas svētnīca jeb baznīca, kurā tiek īstenota Kristus klātbūtne. Tieši ģimenē sāk attīstīties un pilnveidoties ticība, tikumi, atbildība. Tieši ģimenē cilvēks iemācās pareizi izmantot savu brīvību.
Tātad patiesai attīstībai ir vajadzīga brīvība. Prātā nāk kāds piemērs no dzīves. Pārpildītā vilciena vagonā kāds jaunietis sāk smēķēt. Dūmi sāk piepildīt telpu, kurā jau tāpat ir grūti elpot. Kāds vīrietis neiztur: “Jaunais cilvēk, ko jūs darāt? Te taču ir aizliegts smēķēt!” uz to jaunietis reaģē diezgan agresīvi: “Es dzīvoju brīvā valstī un varu darīt, ko vien gribu!” Kā tas mēdz notikt, daudzi pasažieri sāk pusbalsī kurnēt, taču ar savu rīcību neko nepanāk. Bet minētais vīrietis pieceļas, pienāk drosminiekam klāt, izrauj no viņa mutes cigareti un izmet to ārā pa logu. “Ko jūs atļaujaties?” atskan pārsteigtā puikas balss. “Pilnīgi neko! Nevajag tā uztraukties! Es taču arī dzīvoju šajā pašā brīvajā valstī!”
Daži apgalvo, ka viņu pilnveidei un izaugsmei pietrūkstot brīvības, jo Dieva un Baznīcas baušļi, valsts likumi un citas normas viņus ļoti ierobežojot. Tiesa, mūsu brīvībai ir robežas, tā nav absolūta. Bet īstā pilnveidošanās nav iespējama bez brīvības no grēka. Un šo brīvību no grēka mums sniedz un garantē tieši baušļu pildīšana!
Svētais Maksimiliāns Kolbe, būdams cietumā, tomēr palika absolūti brīvs. Viņš nedrīkstēja brīvi pārvietoties tur, kur gribēja, viņš, tāpat kā citi ieslodzītie, arī cieta badu, bet tomēr nepalika kā citi – gatavi nogalināt maizes kumosa dēļ, lai tikai izdzīvotu. Gluži otrādi, viņš visu līdz pēdējam, ieskaitot arī savu dzīvību, atdeva savu līdzcilvēku labā. Svētā Maksimiliāna Kolbes brīvības pilnība pastāvēja tieši tajā, ka viņš dzīvoja mīlestībā pret Dievu un cilvēkiem, būdams brīvs no grēka.
No vēsturiskajiem aprakstiem zinām, kā savā laikā bļāva pūlis Romā: “Panem et circenses! (Maizi un izrādes!)” Romieši sevi uzskatīja par brīviem pilsoņiem, bet drīkstam pamatoti teikt, ka viņi nepamanīja, kā tādējādi pārdod savas balsis, domāšanas veidu, brīvību...
Dārgie Kristū! Šajās Lielā gavēņa dienās centīsimies pilnveidoties visās mūsu dzīves dimensijās – garīgajā, intelektuālajā, sociālajā –, vienmēr palikdami brīvi Kungā. Īpaši rūpēsimies par bērnu un jauniešu audzināšanu ar labu savas dzīves piemēru. Novēlu visiem auglīgu gavēni un lai ne tikai šajā laikposmā, bet arī visā savā dzīvē un jebkurā situācijā mēs censtos līdzināties Kungam un rīkoties saskaņā ar Viņa gribu! Mieramtuvu.lv |
