Ja vēlamies, lai Lieldienu prieks kļūtu arī par mūsu prieku, ieklausīsimies liturģisko tekstu vārdos, pārdomāsim tos un centīsimies atbilstoši rīkoties.
Pirms mēs saprotam, pēc kā mums pienāktos ilgoties un ko darīt, Svētās Mises ievaddziesmā mēs dzirdam, pēc kā ilgojas un ko mūsu dzīvē vēlas darīt Dievs, – proti, sapulcināt kopā savu tautu, šķīstīt to no grēkiem un radīt tai jaunu garu. Pirmais lasījums pastiprina šo domu, atklājot, ka Dievs redz savas tautas spaidus, dzird tās kliedzienus un vēlas to izvest no verdzības. Verdzības veidi ir dažādi: tieša cilvēka dzīves pakļautība (un tādu jaunās formās netrūkst arī mūsdienās kā, piemēram, bērnu darbaspēka izmantošana, prostitūcija), psiholoģiska verdzība, taču visvairāk izplatīta ir verdzība, ko izraisa atkarības, netikumi un grēks.
Ne velti šīs svētdienas lūgšanās dominē aicinājums atgriezties no grēkiem. Šo tēmu pastiprina Lūkasa evaņģēlija līdzība par neauglīgo vīģeskoku. No vienas puses, šī līdzība mierina Jēzus mācekli, vēstīdama par Kunga līdzcietību, taču, no otras puses, tā var izraisīt krīzi un nemieru, ja māceklis vilcinās manīt dzīvi, no dienas uz dienu, no gada uz gadu atlikdams lēmumu atgriezties.
Nevienam nav sveša svētā Augustīna dzīvesstāsta pieredze (iespējams, mums pagaidām ir pazīstama tikai tās gaužām bēdīgā sākuma daļa, posms pirms Augustīna atgriešanās). Jau kā svēts vīrs, radikāli izmainījis savu dzīvesveidu, Augustīns ar nožēlu atceras gļēvo vilcināšanos, kas raksturoja viņa dvēseles stāvokli pirms kristībām. Savā grāmatā “Atgriešanās” viņš salīdzina sevi ar kraukli, kas, dzirdot aicinājumu atgriezties, vienmēr ķērc “kra, kra, kra”, proti, “rīt, rīt, rīt” (latīņu valodā kraukļa ķērkšanas skaņai ir atskaņa ar vārdu “cras” – rīt).
Jēzus replika par Evaņģēlijā minēto nelaimes gadījumu un Pilāta vardarbības aktu arī mūs mudina uz grēku nožēlu. Jēzus nesāk meklēt atbildīgos un nosodīt, bet izvērtē notikušo attiecībā pret tiem, kurus sasniedz ļaunā ziņa. Kādas jūtas un domas pārņem mūs, kad dzirdam par katastrofām un to upuriem? Piemēram, par koptu kristiešu slepkavībām Ēģiptē pēdējo Ziemassvētku laikā? Iespējams, mierinām sevi ar domu, ka esam tālu no teritorijām, kas ir bīstamas dzīvībai, ka mums vēl ir laiks... Taču šāda nostāja pieviļ. Ne velti apustulis Pāvils brīdina kristiešus neuzticēties šķietami mierīgajai laika plūsmai: “Raugieties nopietni uz to, kā dzīvojat, – nevis kā negudri, bet kā gudri! Izmantojiet laiku, jo šis dienas ir ļaunas.” (Ef 5, 15) Pāvilam laiks, kurā dzīvojam, ir pestīšanas laiks (kairos), laiks, kad Dievs ienāk cilvēka dzīves vēsturē.
Šodien ir diena, kad Dieva glābjošais spēks un mīlestība var atjaunot mūsu dzīvi. Šī doma par cilvēka un Dieva “šodien” vijas cauri visam Lūkasa evaņģēlijam: “Tu, bezprātīgais, šajā naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam piederēs tas, ko tu esi sakrājis?” (Lk 12, 20) Bet citviet Evaņģēlijs apstiprina: “Šodien šim namam nākusi pestīšana!” (Lk 19, 9) Tātad – šodien! Rītdiena tev nepieder! Ko tu darīsi? Vai turpināsi ķērkt: “Rīt, rīt, rīt!”?
Vai arī darīsim par saviem dārznieka vārdus: “Kungs, atstāj vēl šogad šo vīģeskoku – es to aprakšu un uzlikšu mēslus. Varbūt tas turpmāk nesīs augļus; bet, ja ne, tad varēsi to nocirst.” Mieramtuvu.lv |
