Priesteris atzīmēja, ka pēc pāvesta Inocenta I vārdiem, priesteriem ir nemitīgs lūgšanas un Sv. Mises svinēšanas pienākums, un lai katrs priesteris zinātu, kā viņam jāpilda lūgšanas pienākums, Baznīca ir sagatavojusi priesteriskās lūgšanas jeb breviāru. Šī lūgšana „apvelk visu pasauli it kā ar lenti” un vieno ar debesu himnām, ko Kungam nemitīgi dzied Viņa svētie. Svētais Bonaventūra nosauca breviāru par debesu dziesmu sekošanu, jo lūdzoties breviāru, mēs sarunājamies ar Dievu ar Viņa vārdiem. Priesteris pasvītroja, ka breviāra lūgšana ir izcila arī sava mērķa dēļ, jo tās mērķis ir Baznīcas un visuma vārdā pielūgt Dievu, pateikties Viņam par visu cilvēci un nemitīgi upurēt gandarījumu par tik ļoti daudziem grēkiem. Šīs lūgšanas uzdevums ir arī no „ārpuses apvilkt Baznīcu it kā ar stipru mūri, no kura atsitas ienaidnieka lodes un no iekšpuses veidot dzīvo avotu, no kura smels priesteri, un kurā arī laji saņems spēku". Šīs lūgšanas uzdevums ir arī gandarīšana par tiem, kas nelūdzas vai arī lūdzas slikti, aizstāvēt grēciniekus Dieva priekšā un izlūgt nepieciešamās žēlastības. Pārdomu autors uzsvēra, ka priesteris, kas lūdzas breviāru – tas ir visu tēvs un visas cilvēces "deputāts", tas ir aizstāvis, kura gādībai visa pasaule tika uzticēta, lai aizlūdz par to Dieva priekšā. Starp priesteri un tautu ir noslēgts it kā līgums, ka tauta dos viņam iztikas līdzekļus, bet viņš, brīvs no zemes rūpēm, par to bieži pacels rokas uz Debesīm, jo dievbijīgs priesteris ar savu lūgšanu izlūdz daudz svētības cilvēkiem, it īpaši savām avīm, un tas breviārs, kuru skaita par tautu, ir it kā mākonis, kas dod tai debesu žēlastības rasu. Tāpat arī pašiem priesteriem breviāra lūgšana nes daudz augļu, ja viņi lūdzas dievbijīgi. Šī lūgšana apgaismo viņu, dodot svēto domu, jo ne velti saka pravietis: „Tuvojieties Kungam priecīgi, tad jūs starosiet.” ( Ps 34,6) Šī lūgšana modina pielūgsmes, mīlestības un pateicības domas, kā arī brīdina un nosoda gadījumā, ja priesteris sāk atstāt Dieva ceļus. Breviāra lūgšana ir īpaši lietderīga un mīļa tam, kurš iedziļinās tās garā un neatņem daudz laika, jo labi izmanto katru brīvu brīdi, lai katru breviāra stundu noskaitītu attiecīgā laikā. Kā es raugos uz breviāru? Vai augsti vērtēju šo lūgšanu – kā izcilu, lietderīgu un skaistu? Varbūt šī lūgšana man tomēr šķiet garlaicīga, pārāk grūta un bez vajadzības pavēlēta? Varbūt sūdzos par šo lūgšanu? Tomēr derīgi būtu katram priesterim atcerēties, ka viņš ir Debess pulku Kunga zemes eņģelis, Baznīcas pilnvarotais un tautas aizstāvis, tāpēc viņam ar visu dvēseli ir jākalpo šai lūgšanai. Ja priesteris nepilda šo savu pienākumu vai dara to slikti, tad viņš kļūst nederīgs Baznīcas kalps un atņem dvēselēm tās žēlastības, kuras tās varētu saņemt un kuras priesterim ir jāizlūdz. Tādi priesteri arī ļoti kaitē sev pašiem, jo nonievājot lūgšanu, kas ir kā viņu priesterības dvēsele, ne vien savu darbu dara neauglīgu un kļūst kā izžuvusi upe vai mākonis bez ūdens, bet arī grēko. „Un tagad, priesteri, šis aizrādījums ar pamācību domāts tieši jums; ja jūs negribat klausīt, nedz arī paši uz to raudzīties, lai jūs godātu Manu Vārdu, saka Debess pulku Kungs, tad Es raidīšu savu lāstu pār jums un pārvērtīšu par lāstiem jūsu pašu svētības vārdus, jo jūs nemaz neņemat pie sirds un neliekat vērā Manus Vārus.” (Malahija 2, 2) Vai gadījumā man nav jābaidās no šī soda? Vai savas vainas dēļ man nav gadījusies nolaidība breviāra lūgšanā? Vai vienmēr lūdzos breviāru kā pienākas? S.Zustere,
"Vatikāna radio", Liepāja
Foto: Carmelslc.org | 
