Mēs nevaram izkāpt ārā no laika, lai paskatītos uz to no malas. Laiks ir ilgstamība, un, kamēr būs valoda, tikmēr mēs teiksim: pagātne, tagadne, nākotne, paši saprotot, ka viss ir daudz sarežģītāk. Vai arī – vēl vienkāršāk. Svētais Augustīns, “Atzīšanās” 12. grāmatā jautājot par laiku, nonāk līdz radīšanas brīdim, kad no nebūtības iznirst esamība. Šodien mums varbūt vairāk interesē attiecības ar realitāti. Ja laiku dažkārt varam iedomāties kā pagātni, tagadni un nākotni, tad kā atpazīt, vai brīdis, kurā pašlaik dzīvojam, ir tagadne?
Liturģija ir kā ceļojums laikā. Dievkalpojums mūs aizved pagātnē un nenoliedzami nostāda kādas realitātes priekšā, ļaujot mums tajā ieiet. Tie ir Svētās vēstures notikumi, kuros mēs iekļaujamies, laiks un mirkļi, kas mūs ietver. Tāpat pretējā virzienā – nākotne, eshatoloģija, laiku beigas: arī tajā mēs iekļausimies un no tā neizvairīsimies. Pūpolsvētdienas liturģija atgādina, ka trauslais, pārejošais slavas un goda spožums var nostāties līdzās krustam un ciešanām. Lūzuma punkts ir kā pāreja citā realitātē: pūļa priekšā, neizpratnes teritorijā. Nesaprasts, pārprasts, noliegts, notiesāts. No šī brīža, tagad: nolemts nāvei; neizraujams no pūļa saplosīšanas kāres. Pūlis slavē un sajūsminās, bet pūlis arī izsmies, ņirgāsies un kliegs: “Sit Viņu krustā!” Kā man nebūt pūlī, ar pūli un pūlim? Kā pārejoši, sekli, lēti neslavēt un kā pēc tam – gluži kā masu psihozē – neļauties viena cilvēka neuzklausīšanai, noraidīšanai, izslēgšanai un notiesāšanai? Demokrātijas recepte patiesībai! Šajā konkrētajā situācijā “patiesība” būs tas, ko vairākums vēlēsies: bailēs no pūļa, bailēs no tiem, kas ir aiz pūļa un kas pūli musina, es notiesāšu šo nevainīgo, nolemj Pilāts.
Divu realitāšu nomaiņa, kontrasts starp diviem pasaules uzskatiem, divu izpratņu pretstats atgādina par realitātes trauslumu. Kādēļ gan nevarētu turpināties veiksmīgais laiks ar sprediķiem, dziedināšanām, ūdens pārvēršanu vīnā, maizes pavairošanu, ļauno garu izdzīšanu un mirušo augšāmcelšanu? Vadonis un Skolotājs zaudē ietekmi, tiek arestēts, notiesāts un sodīts ar nāvi. Briesmīgu, mokošu nāvi. Viņa sludinātā sabiedrības mācība šajā brīdī šķietami izgāžas, jo vairs nav iespēju pakļaut kaimiņu tautas, nav iespēju radīt sabiedrību bez darba, bez rūpniecības, bez lauksaimniecības, taču tas bija tik patīkami – neticot savām acīm, redzēt, kā bez graudiem, bez rauga un bez ceptuves tiek saražots tik daudz maizes... Viss sagrauts, viss izpostīts, viss zaudēts. Gaišā, saulainā dzīve beigusies, visi sapņi sagrauti, cerības iznīcinātas. Kāda ir šī šoka terapija? Vai tajā ir kāds loģikas grauds? Vai Skolotāja arests, tiesa un nāvessods ir pierādījums Viņa mācības maldīgumam? Apjukums, neizpratne, vilšanās. Bet mēs cerējām... Viņš taču bija tik populārs, tik ietekmīgs un panākumiem bagāts! Un tagad – nekā. Žēlabu balss no Trešās dienas pēc sakāves un sagrāves. Trīs šķietami drūmās dienas, sakautā karaspēka atkāpšanās, kauna sajūta, bet vienlaikus apziņa, ka realitāte nevar beigties pagātnē, sajustais nevar tikt iznīcināts, ticība sirdsapziņas pieņemtajam un sevis atpazīšana labestībā nevar izzust kā nebijusi.
Trešās dienas žēlošanās ir ceļš uz Emausu (sal. Lk 24, 13-32). Neuzmanīgajiem klausītājiem un paviršajiem skolēniem. Pūpolsvētdienas kontrasts, divu realitāšu pāris vai pretnostatījums beidzot sagaida trešo realitāti. Tā pati realitāte, tikai šoreiz – piepildīta. Tā piesakās kā pamudinājums īstenot savu cilvēcību dievišķībā. Mierinātājs, Iepriecinātājs Gars nāk pie mums, mazdūšīgajiem, lai apliecinātu – nebija nemaz trīs realitātes. Bija viena un tā pati. Dzīva ir viena patiesība, bet kā gan valoda spēs to visu ietvert vārdos! Vēl nepazīts, Jēzus skaidro Rakstus un jautā: vai jūs nesaprotat? Nav cilvēciska atrisinājuma jūsu juceklim. Cilvēka daba ir necilvēciska, kamēr tā neatrod savu līdzību un attēlu Dievā. Tāda ir jēga. Tālāk un plašāk nekā mēs domājam, redzam un jūtam savā ikdienā. Trešā realitāte saka: es esmu īstā, es būšu īstā. Bet mēs neticam...
Jeruzalemes vārti Pūpolsvētdienā ir atvērti Viņam, kurš jāj uz ēzelīša – varbūt lai simbolizētu pacifismu, jo karavadoņi taču jāj zirgos, pakaviem dzirksteles šķiļot. Mūsu gaviles Pūpolsvētdienas liturģijā ir cilvēciskas, bet tās vēl nav īstās uzvaras gaviles. Jo šāda uzvara nekad nevar būt cilvēciska. Cilvēku kaujās un cilvēku karos vienmēr ir zaudētāji. Savukārt uzvarētāji paši neattop, ka ir smagāk zaudējuši nekā uzvarētie. Un neapjēdz, ka nokautie un sakautie ir uzvarējuši patiesajā Vēsturē, kas uzvarētājiem joprojām paliek apslēpta.
Pūpolsvētdienas triumfs ar liturģijā pietuvināto ieiešanu Klusajā nedēļā ir zīme mūsu cilvēciskuma ierobežotībai. Mēs paliksim ierobežoti savā cilvēciskajā stāvoklī un pasaules skatījuma šaurībā, ja nepiedzīvosim mazās, pazemīgās labestības uzvaru Trešajā dienā. Tā nesakauj cilvēkus. Tā sakauj ļaunumu un nāves verdzību. Mieramtuvu.lv |
