Piedalīšanās Lielās ceturtdienas un Lielās piektdienas liturģijā ir tikpat svarīga kā piedalīšanās Kristus augšāmcelšanās svētkos, jo faktiski tās ir tikai viena dievkalpojuma trīs daļas. It kā zināma, gadu no gada atkārtota patiesība, bet dievnamu apmeklējumu dinamika šajās dienās pierāda, ka vairumam kristiešu līdz šai atziņai vēl ir jānonāk…
Uz šovakar svinēto noslēpumu var raudzīties divējādi.
Pirmkārt, Kunga Pēdējās vakariņas var uzlūkot kā Kristus atklātās dzīves noslēgumu. Laiks, ko Jēzus pavadīja kopā ar saviem mācekļiem, tuvojas beigām. Trīs gadu laikā ir dzirdēts tik daudz un redzēts – ne mazāk. Bet tomēr ir palikuši daži neatrisināti jautājumi, dažas frāzes no Jēzus teiktā, kas joprojām nodarbina mācekļu prātu. Kad Viņš runāja par savām ciešanām un nāvi, nebija patīkami to dzirdēt, bet to vismaz vēl kaut kā varēja saprast, jo mēs visi kādreiz ciešam un mirstam. Jēzus teiktais par augšāmcelšanos šķita daudz neparastāks, bet, ņemot vērā visu iepriekš redzēto, – iespējams. Pavisam cita lieta tomēr ir Jēzus šokējošie vārdi par nepieciešamību ēst Viņa miesu un dzert Viņa asinis… Vai tas nav par daudz? Vai tiešām ar Viņu viss ir kārtībā? Vieniem tas kļuva par klupšanas akmeni un iemeslu Jēzum vairs nesekot, citiem pietika drosmes palikt, bet pilnīgi noteikti neviens nesaprata, par ko īsti Viņš runā.
Kā zināms, uz dažiem jautājumiem Dievs mēdz atbildēt tikai pēc vairākiem gadiem, pēdējā brīdī, īstajā brīdī… Uzticīgo mācekļu pacietība, protams, attaisnojās. Tiem, kuri izturēja līdz galam, Jēzus dāvāja vislielāko dāvanu – Euharistiju, savu miesu un asinis. Šī klātbūtne ir pilnīgi reāla, tikai acīm nesaskatāma redzamo maizes un vīna zīmju dēļ. Vēlāk, atgriežoties pie Tēva, Jēzus vēlreiz uzsvērs, ka tas, ka mācekļi Viņu vairs neredzēs, nenozīmē, ka Viņa nebūs starp tiem līdz pat pasaules beigām. Arī maizes un vīna pavairošanas brīnumiem, kurus mācekļi īsti nesaprata, pēkšņi atklājās jauna, daudz dziļāka jēga.
Otrkārt, Kunga Pēdējās vakariņas var uzlūkot kā sākumu Kristus upurim. Jēzus teiktie vārdi un veiktie žesti viennozīmīgi norāda uz to, ka šo upuri Viņš uzņemas brīvprātīgi. Viņš dāvā savu dzīvību, neviens Viņam to neatņem. Turpmākie notikumi tikai šķitīs kā sakāve, neizdošanās, bet patiesībā tā būs uzvara, vislielākais triumfs. Līdz ar mācekļiem mums ir jāmācās neticēt visam, ko redzam, bet redzēt, saskatīt visu, kam ticam. Sevis dāvāšana vislabāk parādās kalpošanā. Iespējams, tādēļ Jānis pat nepiemin Euharistijas dibināšanas vārdus (tos šodien lasām svētā Pāvila vēstulē). Viņaprāt, pilnīgi pietiek ar piemēru, ko Jēzus mums sniedz, mazgājot saviem apustuļiem kājas. Lai saņemtu Dievu, kurš sevi dāvā, vispirms ir jāiemācās dāvāt pašam sevi, nomirt sev. Un tikai tad varam runāt par līdzdalību Kristus upurī. Ja mēs neesam gatavi cits citam “kājas mazgāt”, mēs neesam gatavi arī Euharistijai. Kalpošana tuvākajam ir kā Euharistija, kā dievkalpojums – mēs kalpojam Dievam (šajā cilvēkā) un Dievs kalpo (ar mūsu starpniecību) šim konkrētajam cilvēkam. Vienīgi mīlestības kalpojumā mēs varam satikt Kristu un sniegt Viņu citiem. Dieva kalpojums ir mums dāvāt pestīšanas iespēju. Līdzdalība šajā kalpojumā ir piedāvāt pestīšanu gan tiem, kurus mīlam, gan tiem, kurus nemīlam. Vai tad ne to euharistisko svinību kulminācijā (pēc konsekrācijas) mēs svinīgi solām, sakot: “Mēs vēstīsim par Tavu nāvi, Kungs, un liecināsim par Tavu augšāmcelšanos līdz pat Tavai atnākšanai”? Vai tad ne tas ir “visas kristīgās dzīves avots un virsotne”? Mieramtuvu.lv
Foto: Jesuit.org |
