Vai drīkstam pieļaut domu, ka mums vajadzētu savam Dievam kaut ko atgādināt? Vai vispār kāds kristietis uzdrošinās šaubīties par to, ka, pateicoties Dieva visvarenībai, Viņa priekšā vienādi skaidri atklājas pagātne, tagadne un nākotne? Palīdzēt Viņam atminēties kādus sensenus pagātnes notikumus? Mūsu Dievs taču ir Valdnieks pāri visiem laiku lokiem! Viņš savās rokās izsver vakardienu un rītdienu un ar vienādu ziņu jau šodien vada mūsu katra soļus uz atgriešanos un uzklausa ikvienu mūsu nopūtu. Dievs ir laika radītājs un tāpēc nepazīst laika tecējumam padotās radības ierobežojumus. Kāpēc tad Lielās piektdienas svinīgajā dievkalpojumā nākam pie Dieva ar šādu paradoksālu, gandrīz vai aizvainojošu lūgumu: “Kungs, mūsu Dievs, atceries savas žēlsirdības darbus”?
Dieva žēlsirdības darbs jau ir pati mūsu lūgšana. Mūsu ticības iesākums ir Viņa dāvana. Tāpat spēks pastāvēt ticībā pat visgrūtāko pārbaudījumu brīdī (kā Marijai un Jānim, stāvot zem Golgātas krusta) ir jo liela un bijājama Dieva dāvana. Dižais Baznīcas tēvs Augustīns par lūgšanu ir teicis, ka mēs nedrīkstam domāt, ka savos lūgumos varam Dievam atklāt kādu spožu mūsu ideju vai ieteikumu, kā Viņam būtu vēlams rīkoties. Nav nekā tāda, ko Dievs nezina, – Viņš pazīst pat mūsu sirds dziļumos pašiem neapjaustas dvēseles ilgas. Lūgšanā nākot pie Dieva, mēs patiesībā šķīstījam šos savus lūgumus. Lūgšanā ceļot tos Dieva priekšā, paši sākam raudzīties uz tiem it kā jau no Dieva perspektīvas un pārvērtējam tos no Viņa taisnības viedokļa. Izvēloties lūgt Dievam Viņa pestīšanas plānam arvien atbilstošākas lietas, mēs augam draudzībā ar savu Glābēju un nostiprināmies paļāvībā uz mūsu Tēva aizgādību.
Kāpēc Lielajā piektdienā lūgšanā uzdrošināmies teikt: “Kungs, mūsu Dievs, atceries savas žēlsirdības darbus”? Dievkalpojuma vadītājs savu balsi paceļ tad, kad, iznācis altāra priekšā, viņš visā augumā metas uz sava vaiga neapsegta altāra priekšā. Tā nav rituāla un iestrādāta nomešanās uz viena ceļa, pierasta genufleksija, ko glīti pieprot kurš katrs daudzmaz izglītots altāra zēns. Lielajā piektdienā garīdznieks vispilnīgāk atklāj savu draudzes priekšlūdzēja stāju, viņš nokrīt uz sava vaiga, burtiski guļ krustā, un, kad pieceļas kājās, tad viņa lūdzēja balss iedrebas visas viņa draudzes vārdā: “Kungs, mūsu Dievs, atceries savas žēlsirdības darbus!” Kas mums ar to jāsaprot?
Pirms neilga laika, 2. februārī, Sveču dienā, Svētā Jēkaba katedrālē mūsu Garīgā semināra audzēkņu lektoru un akolītu svētību Misē, arhibīskaps Jānis Pujats svētku sprediķi no katedrāles kanceles sāka ar zīmīgu atziņu. Kardināls runāja par to, ka ikkatros svētkos mēs svinam mūsu Kunga lielo žēlsirdības darbu piemiņu. Tāpēc Lielās piektdienas kontekstā apelēšana pie Dieva žēlsirdības pirmām kārtām attiecas uz pašu lūdzēju garīgo stāju iepretī Dieva gribai. Katrs Dieva darbs ir liels, jo liels ir tā Darītājs. Ko darīja Dievs pirmajā Lielajā piektdienā? Ļāva, lai Kristus pie krusta žēli sauc: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” (Mt 27, 46) Tāpēc mūsu cilvēciskā prāta loģika jau kopš Vecās derības laikiem čukst mums ausī – nez vai tad, kad priesteris Lielajā piektdienā visas draudzes vārdā, piecēlies no dievnama grīdas, skaļi lūdz: “Kungs, mūsu Dievs, atceries savas žēlsirdības darbus!” – viņš var cerēt, ka tiks drīzāk uzklausīts nekā pie krusta pienaglotais Kristus (sal. Ps 22, 3)?
Tieši te slēpjas kristiešu Lielās piektdienas šķietamā pretruna un paradokss. Pirmām kārtām atgādinājums par Dieva žēlsirdību šodien ir vietā. Pateicoties Kristus paklausībai pie krusta, pateicoties mūsu Glābēja upurim, mēs šeit esam. Tie, kas šodien lasām šīs rindiņas, esam nodzīvojuši šajā pasaulē līdz 2010. gada Lielajai piektdienai. Mūsu pārkāpumu un grēku dēļ pasaule sen varēja būt pazudināta, bet, lūk, tā turpina pastāvēt. Zeme turpina rotēt pa savu orbītu, un saule turpina apgaismot mūsu dienas. Dievs pasauli uztur tāpēc, lai tās apdzīvotājiem būtu laiks un telpa, kurā piedzīvot atgriešanos un ar svētu dzīvi veltīt Dievam patīkamu slavas upuri. Slava Dieva žēlsirdībai, kas nicināto krustu pārvērta par mūsu pestīšanas karogu! Svētais Kirils no Jeruzalemes savā trīspadsmitajā katehēzes mācībā izsaucas: “Katrs Kristus solis ir godība katoliskajai Baznīcai, bet Kristus krusts ir godības godība, kā to teicis apustulis Pāvils: lai tālu no manis, ka es ar ko citu lepotos kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu! (sal. Gal 6, 14)”
Otrām kārtām pēc sholastiskās teoloģijas kategorijām šķietami pretrunīgi vērtējamo vārdu salikumu “Kungs, atceries” Lielās piektdienas kontekstā varam attiecināt uz Vissvētās Trīsvienības iekšējo dzīvi. Tas, ko mēs spējam nojaust par Dieva trīs Personu savstarpējām attiecībām, attiecas uz Viņu mīlestību. Lai cik nepilnīgs ir mūsu domas lidojums, lai cik vēl nepilnīgāks ir mūsu valodas vārdu krājums, tad, kad uzdrošināmies pievērsties Vissvētās Trīsvienības noslēpumam, varam būt droši, ka Dieva Dēla mīlestībā nestais upuris pie krusta vienmēr ir Tēva sirdī. Kopš pasaules radīšanas un Ādama un Ievas grēkā krišanas, kopš brīža, kad tika pasludināts protoevaņģēlijs, vienmēr un visos laikos Kristus, Dieva Dēla, krusts pauž Dieva mīlestību. Lūgšanu “Kungs Dievs, atceries” saskaņā ar lielo Viduslaiku mistiķu apcerēm par Svētās Mises noslēpumu ir iespējams interpretēt kā Tēva un Dēla savstarpējo dialogu cilvēces labā. Ja visi Baznīcas svētki liturģiskā gada laikā skubina ticīgo apcerēt Dieva lielos darbus un slavēt Viņu par tiem, kā to skaisti mums norāda mūsu virsgans arhibīskaps, tad Lielajā piektdienā tas notiek izcilā veidā – Lielā piektdiena mums atklāj kaut ko vairāk par Vissvētās Trīsvienības noslēpumu.
Trešām kārtām, varētu domāt, ka Kristus izmisīgais kliedziens pie krusta burtiski ievaino Žēlsirdību. Atcerēsimies šodien lasīto mūsu Kunga ciešanu aprakstu – Jēzus apcietināšana, šaustīšana un kronēšana ar ērkšķu kroni, apustuļu bēgšana un nodevība, ko tikai trausli spēja kompensēt Vissvētās Jaunavas un mīļotā mācekļa Jāņa drosme, viņiem paliekot zem krusta, – nepavisam neliekas, ka visi šie notikumi sludinātu Dieva žēlsirdības maigumu. Tāpēc arī Kunga ciešanu aprakstu mēs lasām bez komentāriem un, pieminot visdramatiskāko brīdi – Kristus nāves kliedzienu (Mt 27, 50) –, nespējam atbildēt ne ar ko citu, kā vien klusējot metamies ceļos uz dievnama grīdas. Cilvēka prāts un loģiskā domāšana piekāpjas ticības dāvanas priekšā, bet nav tik viegli mūsu žēlsirdības izpratnes sistēmā ievietot Lielās piektdienas notikumu.
Taču, ja nespējam līdz galam racionāli izskaidrot katra Ciešanu aprakstā minētā notikuma nepieciešamību, tas nenozīmē, ka kristietim nevajag to apcerēt un pārdomāt. Mēs ticam lielajam Dievam. Bet vēl vairāk priecājamies, ka lielais Dievs mums ir vēlējies atklāt, ka Viņš ir labs. Labs – tas nozīmē tāds, kas neko nevēlas uzspiest ar varu, bet aiz mīlestības atstāj mums brīvo gribu un izvēli. Ja gribam būt labi, mēs izvēlēsimies atbildēt mīlestībai. Atbildēt Dieva mīlestībai varbūt līdz pat tādai pašai upurgatavībai, kādu Viņš mums atklāja Lielās piektdienas ciešanu noslēpumā.
Caur Jēzus muti atklājas Vecās Derības psalmu mesiāniskais raksturs. Tas notiek tad, kad Viņš visu ticīgo vārdā kā savas Mistiskās Miesas Baznīcas Galva lūdzas gandarīšanas lūgšanas un var izsaukties kopā ar visiem ciešanu piemeklētajiem pasaulē: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” Jēzus pie krusta kliedza visas radītās pasaules vārdā. Viņā visas pasaules ciešanas, no runātnepratēja zīdaiņa līdz bezpalīdzīgi pamesta sirmgalvja ciešanām, piedzīvoja savu atpestīšanu. Ciešanas vairs nav bezjēdzīgas, ja tās pievieno Jēzus, Dieva Dēla, ciešanām pie krusta. Katrs, kas pazīst sāpes un nelaimi, pazīst krustu. Tomēr Jēzus krustu ir pārvērtis, tas vairs nav bezcerīgu beigu simbols, bet ir ieguvis savu izcilo rotu – Dieva uzvarošās mīlestības rotu.
Cik bezgala tuvs kļūst tāds Dievs, kas ir ne tikai liels un varens, bet arī labs un mīlošs! Bezgala tuvs, jo Viņš dalās mūsu cilvēciskajā trauslumā un sāpēs. Tās reizēm var likties lielākas par mūsu spēju panest un izturēt. Tādas ciešanas un sāpes, ka Vecās Derības dziesminieks uzdrošinās izsaukties: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” Bet pēc Kristus krusta ceļa, pēc Kristus nāves pie krusta šis sauciens ir ieguvis jaunu nozīmi un jēgu. Tagad katrreiz kopā ar mums ir mūsu Dievs. Grūti to izskaidrot laicīgajai pasaulei, bet ar ticības dāvanu apveltītam cilvēkam šīs patiesības atskārsme kļūst par patiesa prieka avotu. Kristietis savā garīgajā priekā par Kristus mīlestību pateicības pilnu sirdi ir gatavs dalīties ar pašu Dievu. Dievs taču atklājas tik bezgala tuvs, ka Kristū lūdzas ar mūsu muti un sirdi. Lielās piektdienas dievkalpojuma ievada lūgšanas formulējums, izrādās, pauž kristieša dalīšanos ar savu Dievu katram mums vislielākajā un svarīgākajā atklājumā attiecībā uz šīszemes dzīvi – neviena nopūta, neviena asara, neviens mans mūža gads un pat mana nāve man atvēlētajā dzīves svētceļojumā nav veltīga, ja mans krusts ir arī Kristus krusts.
Tāpēc Lielajā piektdienā Dieva bērni uzrunā savu Tēvu: “Kungs, mūsu Dievs, atceries savas žēlsirdības darbus un savā mūžīgajā gādībā svētī mūs, savus kalpus, kuru dēļ Kristus, Tavs viendzimušais Dēls, ar savām ciešanām un nāvi iedibināja Lieldienu noslēpumu!” Mieramtuvu.lv
Foto: Christusrex.org |
