Šodienas pirmajā lasījumā nekā tamlīdzīga nav, kaut arī šodien ir svētki – atceramies dienu, kad Kristus atgriezās pie sava Tēva. Noteikti gribētos dzirdēt kaut ko uzmundrinošu. Apustuļu darbu grāmata sākas nevis ar saldiem vārdiem, bet ar pārmetumiem. Tas nav bez nozīmes, ka mēs šodien liturģijā dzirdam šos pārmetumus, tāpēc mēģināsim pievērsties vienam no tiem, jo Svētajos Rakstos katram vārdam ir dziļa jēga. Vēlos tikai brīdināt – daudziem tālāk rakstītais var ļoti nepatikt.
“Tā nav jūsu darīšana – zināt laiku un brīdi,” Kristus pārmeta saviem mācekļiem, kuriem bija radusies interese par nākotni. Varētu piebilst – neveselīga interese.
Visos laikos ir bijuši, ir un droši vien arī būs cilvēki, kas sauks sevi par praviešiem, sludinot to, kas nemaz nav no Dieva. Katra gada sākumā avīzēs paradās intervijas ar astrologiem vai zīlniecēm, kuri autoritatīvi pasludina, kāds būs nākamais gads. Tikai, salīdzinot vairākas prognozes, var atklāt vai nu to, ka viens “pravietis” ar otru ir pretrunā, vai arī to, ka šādā “pravietojumā” vispār nav nekā konkrēta – prognozes ir virspusējas un vispārīgas. Un par to nav jābrīnās, jo nākotne pieder Dievam, nevis krāpniekiem, pat ja tādam krāpniekam uz kakla ir krustiņš un zīlēšanas salonā novietota svētbilde.
Tas ir tikai viens piemērs. Grūtāk ir tad, ja cilvēks, vai nu kādu savu motīvu dēļ, vai ļaunā gara maldināts, sāk izmantot Dieva Vārdu kā apstiprinājumu saviem vārdiem. Tādu cilvēku netrūkst arī Latvijā. Nevēlos nevienu aizvainot, tāpēc nesaukšu ne vietas, ne vārdus, bet pēdējā laikā tiek izplatīti “pravietojumi” par nākotni bez jebkādas kritikas un bez Baznīcas apstiprinājuma. Visbiežāk šāda rīcība tiek argumentēta, sakot, ka “Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem”, “Baznīcas dzirnavas lēni maļ”, “kas nav aizliegts, tas – atļauts” u. c.
Ja svētajai Faustīnei būtu bijusi tāda nostāja, ne viņa, ne viņas garīgais tēvs svētīgais Mihails Sopočko nekad netiktu iekļauti svēto kārtā. Atcerēsimies, ka māsai Faustīnei uzreiz neticēja, bija laiks, kad viņas Dienasgrāmata tika aizliegta. Faustīne taču varēja sacelties pret savām priekšniecēm un bīskapiem, aiziet no klostera un sludināt visu, ko Jēzus viņai bija atklājis! Noteikti atrastos tādi, kas viņai sekotu. Bet vai tādā gadījumā Baznīcas mantojumā būtu iekļauts Dieva dotais vēstījums par Viņa žēlsirdību? Ja māsa Faustīne tā rīkotos, tad autentiskās atklāsmes, kuras viņa saņēma, būtu palikušas tikai vienas paaudzes bagātība vai, visdrīzāk, šī žēlastība vispār būtu izšķērdēta.
Dieva ceļi nav izdibināmi, un mēs nezinām, kāpēc Baznīcas gani pieņem tādus, bet ne citus lēmumus. Bet ticu, ka tas ir Dieva darbs, jo tā parasti ir atklāsmju patiesības pārbaude.
Ikviena privāta atklāsme nav domāta tam, lai celtu sensāciju, bet gan – kā to skaidro svētais Jānis no Krusta – mūsu vājās ticības dēļ, lai mūs stiprinātu. Bet, lai tas tā notiktu, šīs atklāsmes ir “jāatdod” Baznīcai, kurai Kristus ir devis varu spriest par šādu atklāsmju autentiskumu. Daudz ir bijis viltus vizionāru, un, tieši pateicoties Baznīcas piesardzīgajai rīcībai, mēs esam pasargāti no maldu mācībām. Dievs nevar būt pretrunā pats sev, tāpēc, ja atklāsmes ir patiesas un tādas, kas nesīs augļus mūžīgajai dzīvei, tad agri vai vēlu Baznīca tās atzīs.
Kad studēju Ļubļinas Garīgajā seminārā, kādā no morālteoloģijas lekcijām bija temats Baznīcas hierarhija un harizma (Grieķu val. – dāvana. Ar šo vārdu teoloģijā apzīmē īpašu Dieva žēlastību, ko Viņš dāvā cilvēkam, lai tas varētu veikt savu sūtību Baznīcā. Var teikt, ka arī vizionāriem ir sava harizma – īpaša Dieva dāvana). Lekcijā radās jautājums, kā rīkoties, ja kādam šķiet, ka viņam ir īpaša Dieva dāvana. Paklausīt Baznīcas ganiem vai ne? Tikai pēc ilgas diskusijas mūsu pasniedzējs, pieliekot punktu, teica, ka viss ir ļoti vienkārši – arī hierarhijas kalpojums ir harizma, un te nevar būt pretruna, vēl vairāk – hierarhijas uzdevums ir atpazīt patiesus harizmātus. Lai kā tas kādam varētu nepatikt, paklausība Dievam atklājas paklausībā Baznīcai.
Piemēram, varam pieminēt to, kas notiek Medžugorjē. Starp mums ir gan vīziju piekritēji, gan noliedzēji, gan tie, kam ir vienalga. Kam jāklausa – vizionāriem, kuri apgalvo, ka vēstījumus dod Dievmāte, vai Baznīcas ganiem, kas saka: “Nesteidzieties!”? Par šo tēmu daudz ir spriests, tāpēc atbildēšu īsi – maldās gan tie, kas uzskata Medžugorjes vīzijas par autentiskām, gan tie, kas tās pilnīgi noliedz. Nevienam no mums nav Baznīcas dota vara spriest par šī fenomena patiesumu. Tiem, kas ir “par”, vēlos teikt, ka, ja šīs atklāsmes ir patiesas, tad nav par ko lauzt šķēpus – pienāks laiks, un Baznīca tās atzīs, bet to paveiks tie cilvēki, kam būs Dieva dota žēlastība nemaldīties, nevis es vai jūs. Arī tiem, kas ir “pret”, es iesaku būt pacietīgiem. Mums visiem draud kārdinājums vairāk klausīt cilvēku, nevis Dievu. Bet šis cilvēks visbiežāk ir mans egoistiskais “es”.
Līdzīgai attieksmei ir jābūt pret visa veida privātajām atklāsmēm. Vienlaikus ir jāatceras, ka nekas jauns tajās vairs netiks dots, jo Dievs visu jau ir pateicis savā Vārdā – Jēzū Kristū. Mums nav jāpravieto par nākotni, bet jāsludina, ka ir nepieciešams būt gataviem, lai jebkurā brīdī sagaidītu Kristus atnākšanu, jo kopš apustuļu laikiem Baznīcu raksturo šī gaidīšana.
Kristus Debeskāpšanas svētki mums atgādina, ka uz visu, kas mūsu dzīvē notiek, jāskatās no Debesu valstības perspektīvas, nevis no sava skatupunkta. Katram gribētos būt kādu nozīmīgu notikumu centrā, redzēt brīnumus, kas apstiprinātu ticību, zināt kādus noslēpumus. Bet jāatceras, ka viena no ļaunākajām lietām, kas var notikt kristieša dzīvē, – ir kļūt par “ekskluzīvo” kristieti. Vārds “farizejs” nāk no ebreju vārda perušim, kas nozīmē “atdalīts, īpašs”. Mēs visi labi zinām, kāda bija Jēzus attieksme pret tādu stāvokli.
Mudinu nemeklēt sensācijas, jo mūsu aicinājums šajā dzīvē ir ticēt un sasniegt Dieva valstību, nevis šeit kļūt par perušim. Ticēt Dieva vārdiem, nevis “neoficiāliem avotiem”. Un mīlēt Dievu, nevis censties izraut no Viņa rokām noslēpumus. Mieramtuvu.lv |
