Svētie Raksti un Tradīcija (Baznīcas tēvu mācība) norāda uz ciešu saikni starp Svēto Garu un Baznīcu. Svētais Irenejs no Lionas savā darbā Adversus haereses rakstīja: “Kur ir Baznīca, tur ir arī Dieva Gars, bet, kur ir Dieva Gars – patiesības Gars –, tur ir Baznīca un visa žēlastība. Atstāt Baznīcu nozīmē atraidīt Svēto Garu, bet tas savukārt nozīmē piespriest sev garīgo nāvi.”
Ja Baznīcai netiktu dāvāts Svētais Gars, Jēzus nāve un augšāmcelšanās būtu it kā nepabeigts darbs – Dievs it kā no jauna būtu izveidojis cilvēku, bet aizmirsis viņā iedvest dzīvības Garu. Kaut arī apustuļi vairākas reizes bija satikušies ar augšāmcēlušos Jēzu, tomēr viņi netika atbrīvoti no bailēm un līdz galam nesaprata Evaņģēlija būtību. Vēl Debeskāpšanas dienā viņi jautāja Jēzum: “Vai tu šajā laikā no jauna uzcelsi Izraēļa ķēniņvalsti?” (Apd 1, 6)
Kas notika Vasarsvētkos, ka Jēzus mācekļi vienā mirklī tika pārveidoti? Ko nozīmē vārdi visus piepildīja Svētais Gars? Ar ko Gars viņus piepildīja? Ar Mīlestību! Tēvs ir tas, kurš mīl, Dēls ir tas, kurš ir mīlēts, un Svētais Gars ir Mīlestība. Apustuļi piedzīvoja Dieva žēlsirdīgās mīlestības pieskārienu, un tas pārveidoja viņu sirdis. Svētais Jānis, pamatojoties savā pieredzē, sacīja: “Mīlestībā nav baiļu, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes.” (1 Jņ 4, 18)
Vasarsvētku notikumā tika atklāts kristietības dziļākais noslēpums – tas, ka Dievs atklāj sevi un dāvā savu dievišķo dabu nevis šīs pasaules gudrajiem un prātīgajiem, bet gan vājiem, pazemīgiem, pat bailīgiem cilvēkiem. Ne jau mēs paši sevi spējam glābt un pārveidot, to var izdarīt vienīgi Dievs, ja mēs atveramies, ļaujam Viņam darboties un paši līdzdarbojamies.
Uzmanīgi pārlasot Svētā Gara nosūtīšanas aprakstu, mēs atklājam ciešu saikni starp mācekļu lūgšanu, Svētā Gara darbību un Jēzus uzticētās misijas pildīšanu. Kad mācekļi lūdzās, pār viņiem nonāca Svētais Gars, un, Viņa mīlestības piepildīti, tie sāka sludināt Labo Vēsti par Jēzu. Šīs trīs lietas: lūgšana, Svētā Gara darbība un misija (oratio, sanctificatio, missio) nav atdalāmas, jo tās veido vienu veselumu.
Nereti ļaudis garīdzniekam jautā: kā es varu atvērties un saņemt Svēto Garu? Kas jādara, lai Dieva Gars mani vadītu? Svēto Garu mēs saņemam Kristības un Iestiprināšanas sakramentos, taču arvien vairāk atveramies, lūdzoties, no sirds dziļumiem saucot uz Viņu, lai Viņš nāktu un mūs piepildītu ar dievišķo mīlestību. Kad mēs lūdzamies, Svētais Gars ir klātesošs, un, kad nezinām, kas un kā mums jālūdz, Viņš palīdz.
Neviens nevar iemācīties lūgties uzreiz un uz visiem laikiem, jo lūgšana ir Dieva dāvana un izmantot šo dāvanu mums jāmācās visas dzīves garumā. Tas nav viegls uzdevums, tāpēc jebkurā dzīves brīdī pastāv draudi pakļauties mirkļa vājumam un atstāt lūgšanu novārtā. Tomēr nepadosimies šim kārdinājumam!
Tuksneša tēviem bija ieradums tiekoties apjautāties nevis par veselību vai laicīgām lietām, bet gan jautāt: “Kā tev ar lūgšanu?” Viņi lūgšanu uzskatīja par garīgās dzīves mērauklu un sauca to par gara elpu. Viņi skaidroja: “Kamēr elpo miesa, tā dzīvo, kad pārstāj elpot – dzīve beidzas. Ar garu notiek tāpat. Ja cilvēks lūdzas, gars dzīvo, ja nelūdzas – gars mirst un iestājas garīgā nāve.” Tātad kristietim lūgšana ir dzīvības vai nāves jautājums.
Kristīgās ticības un lūgšanas būtība ir dziļi personiska: mans “es” satiek dievišķo “Tu”. Tāpēc droši var teikt, ka lūgšana ir iekšējs, dzīvs dialogs starp Dievu un cilvēku, starp Radītāju un radību, starp Tēvu un bērnu. Šis dialogs būs auglīgs tikai tad, ja tā pamatā būs pazemība, kas neliek centrā sevi, bet gan Dievu. Citādi mēs mēģināsim manipulēt ar Dievu un pieprasīt, lai Viņš darītu to, ko mēs gribam. Neviens no mums nevēlas ciest, pieņemt savā dzīvē grūtības, dižķibeli, vientulību, slimību vai vecumu, tāpēc savā egoismā mēs mēdzam izmantot un pat šantažēt Dievu: “Es Tev ticēšu, ja Tu man palīdzēsi, ja izdarīsi brīnumu, ja mainīsi manu situāciju...”
Ļoti precīzu īstas lūgšanas definīciju ir devis svētais Augustīns: “Mēs lūdzamies ne jau tāpēc, lai pateiktu Dievam, kas Viņam jādara, bet tāpēc, lai Dievs mums pateiktu, kas mums jāpaveic.” Lūk, tā ir ticība – katru dienu par savu pamatu izvēlēties Dieva Vārdu un darīt to, ko Viņš vēlas.
Dārgais kristieti, kā gribu tu vēlies pildīt savā dzīvē? Vai lūdzoties tu stāsti (varbūt pieprasi) Dievam, kas Viņam tavā labā jāizdara, vai arī pazemīgi ieklausies Viņā, lai saprastu un izpildītu to, ko Dievs tev saka? Vai tu rūpējies par to, lai katra tava darbība iesāktos ar Svētā Gara piesaukšanu?
Mūsu draudzēs esmu sastapis ticīgos, kuri gribētu aktīvi darboties Baznīcā, kaut ko darīt evaņģelizācijas laukā, organizēt karitatīvo darbību, palīdzēt grūtdieņiem u. t. t. Tas ir teicami, bet kur smelt spēkus? Cilvēks nevar dot otram to, kā viņam nav. Jo vairāk tu gribi darboties, jo vairāk darīt labu, jo vairāk tev jālūdzas, – citādi būsi iztukšots, un tad tev liksies, ka tu daudz dod, dari citiem daudz laba, bet tā būs tikai ilūzija, kā ūdens smelšana ar sietu. Tieši lūgšanā tu saņem Svētā Gara spēku, lai varētu īstenot dzīvē mīlestības kalpojumu.
Kaut arī lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ir kristieši, diemžēl daudzi no viņiem nepazīst Jēzu un neseko Viņam, jo ir pieņēmuši nekristīgu dzīvesveidu. Tāpēc mūsdienās ir tik ļoti nepieciešama jaunā evaņģelizācija. Lūgsim, lai mūsu draudzēs būtu arvien vairāk dedzīgu ticīgo, kuru sirdī degtu Svētā Gara uguns un kuri būtu gatavi iet un pasludināt Evaņģēliju līdzcilvēkiem.
Šīs pārdomas noslēgsim ar Heriberta Mīlena lūgšanas vārdiem: “Kungs Jēzu Kristu, es šodien no jauna atdodu Tev savu dzīvību. Pārveido mani, lai es būtu tāds, kādu Tu mani vēlies redzēt, lai es spētu nest Tavu mīlestību un prieku citiem cilvēkiem. Dāvā man nepieciešamās Svētā Gara dāvanas, lai es spētu izpildīt Tavu gribu.” Mieramtuvu.lv |
