Tajā pašā brīdī pilsētas vārtiem tuvojas vēl kāda ļaužu grupa. Visi ir jauni un pilni enerģijas, un no Cilvēka, kas ir viņu centrā, pulsē dzīvība. Nāve iziet no pilsētas, bet dzīvība dodas tajā iekšā. Abi gājieni satiekas. Jēzus, kas ir dzīvība, negrib dot ceļu nāvei.
Viņam pietiek ar vienu žestu, un tas ir uzvaras žests. Pamodinot mirušo jaunekli, Jēzus atdod dzīvību arī viņa mātei. Šo brīnumu Jēzus paveica tieši mātes dēļ, uz to norāda Jēzus teiktais: “Neraudi!”
Kungs iežēlojās un, piegājis klāt, pieskārās nestuvēm. Lai notiktu dzīvības brīnums, ir nepieciešama līdzjūtība un dalīšanās zaudējuma sāpēs. Tas, ka Jēzus pieskārās nestuvēm, mums atklāj Viņa gatavību atdot savu dzīvību, lai izglābtu otru. Jēzus zināja, ka nav iespējams pieskarties mirušajam, nepaliekot nešķīstam, – to noteica Likums –, tāpēc ar šo savu žestu Jēzus it kā ieņem mirušā dēla vietu.
Dzīvība rodas tur, kur mīlestība ir tik liela, ka cilvēks nebaidās pārvērst savu dzīvi par pilnīgu dāvāšanu.
“Jaunekli, es tev saku celies!” Un mirušais piecēlās un sāka runāt.
Dzīvot Jēzus dēļ nozīmē celties un sazināties. Mums apkārt ir cilvēki, kas jau daudzus gadus pirms savas dabiskās nāves ir it kā miruši, jo tie ir ieslēgušies sava egoisma kapā, nespējīgi ieklausīties un veidot dialogu ar citiem. Dzīvot nozīmē piecelties, no jauna atrodot savu iekšējo brīvību. Dzīvot nozīmē sazināties ar citiem un raidīt uz Debesīm būtiskākos jautājumus, kas piešķir mūsu esamībai jēgu un garšu. Dzīvot nozīmē veidot attiecības ar apkārtējiem – attiecības, kas cilvēkā iededz mīlestību un cerību. Visbeidzot, dzīvot nozīmē arī runāt, jo vārdi veido dziļas un dzīvīgas saites ar citiem. Kas var būt skaistāks kā teikt draudzīgu tu un, ieskatoties sarunas biedram acīs, ieraudzīt to, kas mūs vieno? Arī tas ir dzīvības brīnums!
Kad brīnums piepildās, mums ir iemesls līksmot un pateikties, kā lasām Evaņģēlijā, – visi slavēja Dievu, kurš ir apmeklējis savu tautu, lai tai no jauna dāvātu dzīvību. Mieramtuvu.lv | 
