Šie svētki atgādina par mūsu ticības pamatpatiesībām, un, ja mēs tiešām gribam apzināties, kas mēs esam un kam ticam, tad noteikti centīsimies atrast iespēju vienoties ar visu Baznīcu Kristus Euharistiskajā mielastā.
Kaut gan drošu ziņu par abu apustuļu nāves dienu nav, tomēr jau no 3. gs. otrās puses visā Baznīcā viņi tiek pieminēti vienā datumā. Tam ir divi iemesli. Pirmkārt, pateicoties šo apustuļu nopelniem Evaņģēlija sludināšanā, viņi abi tiek godināti kā “apustuļu prinči”. Otrkārt viņi abi ir vispārējās (katoliskās) Baznīcas simbols. Abi izcilie apustuļi sludināja Labo Vēsti par Jēzu Kristu, tomēr dažādām cilvēku saimēm – svētais Pēteris galvenokārt tiem, kas bija jūdaisma piekritēji, bet svētais Pāvils – pagāniem, tādējādi simboliski aptverot visus cilvēkus. Abi apustuļi īpašā veidā īstenoja Kristus aicinājumu sludināt Evaņģēliju visām tautām.
Mūsdienās arvien biežāk varam sastapties ar cilvēkiem, kuri saka, ka tas ir vienalga, kādai ticībai kāds pieder, jo Dievs taču ir viens, vai arī ka ir vienalga, kādai konfesijai (kristiešu grupai) kāds pieder, jo Kristus taču ir viens. Šādai nostājai ir iespējami dažādi iemesli, bet svarīgākie no tiem ir saistīti ar neticību Dievam vai nespēju izšķirt, kas ir labs un pareizs, vai arī ar nepareizu vārda tolerance izpratni. Nedaudz mēģināsim apskatīt šo tēmu.
Plašsaziņas līdzekļi ir ietekmīgs rīks sabiedrības domāšanas veidošanā. Bieži vien visdažādākajiem vārdiem tiek piešķirta papildu nozīme vai pat tāda, kas ir pilnīgi pretēja īstajai nozīmei. Par piemēru varam ņemt vārdu tolerance – sabiedrībai ir ne tikai piedāvāta, bet jau uzspiesta šī vārda aplama izpratne. Jau ierasts, ka šis vārds ir saistīts ar atļauju brīvi paust savus uzskatus vai netraucēti darboties kādā ideju jomā. Ņemot vērā mūsdienu (diemžēl arī aplamo) brīvības izpratni, it kā viss ir pareizi – kamēr neapdraudu citu fizisko vai psihisko veselību, drīkstu darīt, ko gribu. Varētu to saistīt ar to, ka ikviena valsts cenšas rūpēties, lai tās sabiedrībā valdītu miers un saticība, bet pilsoņi taču var būt dažādu reliģiju vai konfesiju piekritēji, un starp viņiem ir nepieciešama daudzmaz mierīga līdzāspastāvēšana.
Patiesībā vārdam tolerance ir cita nozīme. Pats latīņu vārds tolerantia nozīmē pacietība, izturība. Lai labāk saprastu, par kādu pacietību vai izturību ir runa, jāzina, ka šis vārds ir savienojums no diviem vārdiem – tollo (nest, panest) un error (maldīšanās, malds, pārpratums; svārstīšanās, šaubas, klejošana). Reliģiskajā jomā būt tolerantam nenozīmē piekrist tam, ka ikviens var ticēt, kā viņam patīk, un ir vienalga, kādai konfesijai vai reliģijai viņš pieder. Ja mēs esam toleranti, tad apzināmies, ka ir “viena, svēta, katoliska un apustuliska Baznīca”, kuras locekļi mēs esam, kā arī ticam, esam iekšēji pārliecināti, ka tieši šo Baznīcu Kristus mums ir devis kā ceļu uz mūžīgo dzīvi; ticam, ka tieši šai Baznīcai Dievs ir devis Svēto Garu, kas mūs māca un mums atgādina visu, ko mācīja Jēzus, (Jņ 14, 26) un ved mūs līdz patiesības pilnībai (Jņ 16, 13). Mēs ticam, ka Dievs mums ir devis visu, kas vajadzīgs pestīšanai. Bet vienlaikus esam pacietīgi un izturīgi pret tiem, kas maldās.
Šie maldi var būt dažādi. Var teikt, ka ortodoksālās (pareizticīgās) Baznīcas, kuras kopumā saucam par Baznīcu-māsu, no mums šķir tikai kādi “pārpratumi”. Tomēr pārējie kristieši, kas ir sadalīti dažādās ekleziālās (tas ir, Baznīcai līdzīgās) kopienās, atrodas no mums jau tiešo maldu attālumā, tāpēc tās dažreiz saucam par herētiskām jeb ķecerīgām. (Piebildīšu, ka ir absolūti nepieņemams, ja katoļticīgais piekristu kādām maldīgām privātām vīzijām par kaut kādiem “trīs dzelzs stieņiem” vai tās izplatītu.) Citu reliģiju maldi ir saistīti vai nu ar Jēzus Kristus nepazīšanu vai ar nezināšanu par Dievu. Katehismā lasām arī par cilvēkiem, kas, “bieži vien sātana maldināti, (..) savos prātojumos ir novirzījušies no patiesības; viņi ir apmainījuši Dieva patiesību pret meliem” (KBK 844).
Vai tas nozīmē, ka katoļi ir tie labie, bet pārējie – sliktie? Nē, jo mēs visi esam Dieva radīti un aicināti mūžīgajai laimei Debesīs. Visi (būdami cilvēki) esam aicināti meklēt Dieva vaigu, bet katoliskā Baznīca (kā Kristus Miesa, nevis cilvēku kopums) ir pārliecināta, ka jau skatās īstajā Dieva vaigā, un aicina visus nākt un kopīgi kontemplēt Dievu un augt Viņa pazīšanā. Baznīca, protams, nenoliedz, ka, dzīvojot saskaņā ar konkrētiem noteikumiem, mūžīgo pestīšanu var sasniegt arī tie, kas nav vainīgi pie tā, ka nepazīst Kristus Evaņģēliju un Baznīcu (skat. KBK 847), bet, apzinoties, ka cilvēks ir pakļauts dažādiem kārdinājumiem, tā aicina iekāpt kuģī, kas “droši kuģo šajā pasaulē ar vareno Svētā Gara dvesmu Kunga krusta koka burās” (KBK 845).
Šī diena mudina ikvienu no mums vispirms ieskatīties sevī, lai pārliecinātos, vai es pats esmu Baznīcas klēpī saskaņā ar sirdi, nevis tikai saskaņā ar miesu (sal. KBK 837), kā arī lūgties un sludināt Evaņģēliju ar visu savu dzīvi, lai ikviens cilvēks varētu pievienoties Kristus Baznīcai un sasniegt mūžīgo laimi. Mieramtuvu.lv |
