kurš aiz bailēm nekad nevienam neko neiebildīs un pats visu ceļu dusmosies uz sevi, ka ir tik “mīksts”, bet kurš, neraugoties ne uz kādām neērtībām, domās ne tikai par to, lai pašam būtu kur sēdēt.
Pakavēsimies brīdi pie šīs vilciena metaforas. Kā tas izskatītos, ja cilvēks, atrazdams vietu vilcienā Rīga–Daugavpils, izņemtu no somas spilvenu un segu, zem sēdekļa novietotu mazu ledusskapīti, izvilktu tādu pašu mazu televizoriņu ar dekoderi un aiz loga mēģinātu piestiprināt portatīvo satelīta antenu? Un tad sev pateiktu: “Priecājies, mana dvēsele, tagad tev ir viss nepieciešamais, lai veiktu šo ceļojumu uz Latvijas otro lielāko pilsētu!” Pats rakstu un smejos – šis cilvēks laikam sagatavojies dzīvot vilcienā! Bet vai viņš nav līdzīgs bagātniekam, par kuru lasām šodienas Evaņģēlija lasījumā? Man šķiet, kad Jēzus stāstīja šo līdzību ļaužu pulkam, noteikti klausītāji nodomāja: “Vai, cik gan neaptēsts ir šis bagātnieks!” Bet bieži vien Jēzus teiktajā pietiek ielikt savu vārdu, lai ieraudzītu, ka īstenībā stāsts ir par mums pašiem.
Manuprāt, par piesaistīšanos materiālajām vērtībām mēs katrs pats sev varam ļoti daudz pastāstīt, tāpēc vēlos, lai, pateicoties līdzībai un stāstiņam par vilcienu, mēs ieraudzītu citu savu piesaistīšanos, kuru visbiežāk neapzināmies.
Mūsu kultūrā ir izplatījies komforta kults. Vērtīgs ir tikai tas, kas liek mums justies ērti, labi, mierīgi. Savukārt tas, kas saistās ar kaut kādām neērtībām, tiek atstumts, paslēpts un pasludināts par ļaunu. Īsts ļaunums slēpjas tajā, ka šāda domāšana ienāk arī mūsu ticības dzīvē. Dievs tiek uztverts kā tāds, kura pienākums ir mierināt, teikt labus vārdus, likt justies mīlētiem. Bieži dzirdu: “Es baznīcā rodu mieru.” Kāds man reiz teica: “Es braucu uz jūsu baznīcu, jo man šeit ir tik labi, man tik ļoti šeit patīk – ērģelniece dzied tik aizkustinošas dziesmas, grēksūdzē varu padalīties ar savām problēmām…” Pēc apmēram piecu minūšu ilgas sarunas pajautāju, vai citās baznīcās Kristus ir “sliktāks”? Cilvēks ieļaunojās. Kā es tā varēju pateikt par Kungu? Atbildēju, ka mēs jau piecas minūtes tieši tā par Viņu runājam – centrā ir manas jūtas, dvēseles komforts, estētiskie pārdzīvojumi, bet Jēzus Kristus paliek it kā fonā, kā iekšējo, emocionālo pārdzīvojumu “interjera elements”.
Mēs visi esam līdzīgi bagātniekam no līdzības, kas sev teica: “[..] atpūties, ēd, dzer un dzīro!” Vēlēšanās sarīkot sev “dvēseles dzīres” var kļūt tik liela, ka Kristum kā Pestītājam vairs nebūs vietas, bet Debesu valstība kļūs tikai par kaut kādu abstraktu jēdzienu bez satura.
Kad man gadās lasīt svēto dzīves aprakstus vai viņu pašu darbus, brīnos, kā viņi rakstīja par lūgšanu, kā viņi mīlēja lūgties. Un jo vairāk brīnos par to, ka, mēģinot iet to pašu ceļu, nerodu sevī tādu pašu vēlēšanos lūgties un pavadīt laiku Vissvētākā Sakramenta priekšā, bieži pat gribas ātrāk nocelebrēt Svēto Misi, jo ir citas darīšanas... Kas nav kārtībā, ja man nav tādas pieredzes, kāda bija viņiem? Problēma nav svētajos, kas mēģinājuši savu mistiskās dzīves pieredzi aprakstīt mūsu nepilnīgajā valodā; problēma nav Dievā, kas nedod man tādas pašas žēlastības kā tās, par kurām esmu lasījis, jo Viņš dod – Viņš nav skops un necenšas savas žēlastības paturēt pie sevis; problēma nav arī lūgšanā, jo katru lūgšanu Dievs uzklausa. Noslēpums ir tajā, ka ir jāsaprot, kāda ir mūsu lūgšana.
Tā ir līdzīga vilcienam. Pats galvenais taču ir vilciena mērķis, nevis vagona solu krāsa. Komfortam nav primārā nozīme. Protams, ir patīkami braukt vagonā, kur ir DVD un kafijas automāts un krēsls ir tik ērts, ka var mierīgi aizmigt. Tomēr, pat ja visa šī aprīkojuma nav, galvenais ir tas, ka vilciens brauc uz priekšu. Nav jēgas sēdēt pat visērtākajā vagonā, ja tas stāv uz vietas. Nav jēgas pat “vispatīkamākajai” lūgšanai, ja tā neved pie Dieva, bet pie cilvēciskām vēlmēm, lai arī cik cēlas tās būtu. Lūgšanai nav obligāti jābūt kaislīgai vai saldai, pietiek, ka tās mērķis ir Dievs. Dziļa mistiskā pieredze ir Dieva dāvana, kuru Viņš dāvā tad, kad pats vēlas, un tiem, kam pats vēlas. Lūgšanai ir maz kopīga ar sentimentālismu. Īstenībā, jo dziļāka ir lūgšana, jo mazāk tajā ir “ērtību” meklēšanas, proti – vēlmes piepildīt savu mīlestības trūkumu. Centrā atrodas Dievs, bet tas, kādas dāvanas Viņš man dos, ir Viņa gribas noslēpums. Un, pat ja nedos, tas nav tik svarīgi.
Ja kādam ir gadījies turēt mirstoša cilvēka roku, turklāt tāda cilvēka roku, kura izskats ir slimības izkropļots, tad viņš zina, ka šādā pieskārienā nav nekā patīkama. Patīkamāk ir pieskarties skaistai rokai. Bet neviens neteiks, ka šis pieskāriens slimajam ir kaut kas ļauns. Neraugoties uz nepatiku, tas sniedz mirstošajam mierinājumu – kāds ir viņam klāt, kāds jūt līdzi, varbūt pat lūdzas par viņu. Tas atvieglo nāves brīdi. Un vai gadījumā tāds pieskāriens, kas nesagādā baudu šajā pasaulē, nav daudz vērtīgāks un šķīstāks nekā pieskāriens jaunai un glītai sievietei (vai vīrietim), kas visiem patīk, bet gadās, ka šāds pieskāriens kļūst nešķīsts? Tā ir arī ar lūgšanu – kad nemeklējam emocionālo patiku, tā kļūst šķīsta un nesavtīga. Tad egoistiskais “es” neizvirza Dievam Viņa klātbūtnes noteikumus.
Ne velti Kristus piekrita apustuļa Toma prasībai pieskarties Kunga brūcēm, nevis, piemēram, vēlmei noglāstīt Viņa matus. Pieskāriens brūcei nav patīkams, bet tas liedz nodoties tukšam sentimentālismam, kas ir patīkams, bet bieži aizved pie ilūzijām par Dievu un par sevi.
Katra mūsu lūgšana ir pieskāriens Dievam, ja vien Viņš ir šīs lūgšanas centrā. Un te es atgriežos pie tēmas, kuru vienmēr atgādinu, – nevis tev ir jābūt centrā, bet Dievam. Ne tavām vēlmēm, bet tam, ko Viņš vēlas. Nav svarīgi, vai tu šodien gribi lūgties vai ne. Ja tu tiešām mīli Dievu, tad lūgsies. Varbūt pat tagad, kad lasi šo tekstu.
Patīkamas jūtas mums dāvā sava spēka izjūtu. Ja labi jūties, tad šķiet, ka tev viss ir iespējams. Bet lūgšanā ir jāatzīst sava nabadzība Dieva priekšā. Varbūt tāpēc mums biežāk negribas lūgties nekā gribas. Atklāt savu nabadzību ir tikpat nepatīkami kā braukt pārpildītā vilcienā – tad katrs vēlētos, lai pārējie izkāpj ārā un viņam būtu ērtāk. Bet, lai ieraudzītu patiesību par sevi, ir jāpacieš neērtības lūgšanā. Tad nokrīt visas maskas, ko sev dzīves laikā veidojam, lai paslēptu savas tumšās puses.
Vai tev nekad nav gadījies, ka, lūdzoties Rožukroni vai piedaloties Svētajā Misē, tevī rastos vēlēšanās, lai tas viss ātrāk beidzas? Ja Dieva un sevis priekšā tu tajā atzīsies, ja pārstāsi melot, tad atklāsi, kāda ir lūgšanas būtība. Tad tu nebūsi kā pašapmierinātais bagātnieks, kuram bija svarīgi tikai labi justies.
Varbūt mani lamās psihologi, kas apgalvo, ka “ir taču jāmīl un jāpieņem sevi”, tomēr pirmais solis uz patiesu mīlestību ir atzīt savu nabadzību un piekrist tam, ka tādi mēs paliksim līdz nāvei, lai arī cik skarbi tas skan. Tad Dieva spēkam ir iespēja parādīties mūsu dzīvē.
Un pēdējā lieta. Ja Dievs katrā lūgšanā dotu labu pašsajūtu un emocionālo mieru un ja izpildītu visas mūsu vēlēšanās, tad baznīcas dienu un nakti būtu dievlūdzēju pārpildītas. Bet tie būtu “nopirkti” dievlūdzēji, kas pārdod savu mīlestību Dievam par Viņa dāvanām. Taču ko vērta ir pārdota mīlestība? Dievs nevēlas “nopirkt” mūsu mīlestību par labu pašsajūtu vai citām lētām mantiņām, kā Amerikas kolonizatori pirka zemi no indiāņiem, piemānot viņus. Kungs jau ir samaksājis ar savām Asinīm – tāda ir Viņa mīlestības cena, un nav jāpieprasa cita, jo jebkāda cita cena ir pārāk maza. Mieramtuvu.lv |
