Šie svētki mums liek apzināties svarīgu patiesību: nav lielāka svētuma virs zemes par trīsvienīgā Dieva svētumu. Visi svētie, kurus mēs godinām, bija tādi paši cilvēki kā ikviens no mums, – vāji, ievainoti, grēcīgi vīrieši un sievietes, kas kādu dienu ieticēja Dieva mīlestībai un pazemībā atvēra Viņam savas sirds durvis.
Kas uzkāps Kunga kalnā, un kas stāvēs Viņa svētajā vietā? (Ps 24, 3) Šie vārdi rosina domāt, ka tiem, kas grib sasniegt svētumu, ir daudz jāpūlas, jāgandara, jāgavē un jāveic labie darbi – jādara viss iespējamais, lai uzkāptu Kunga kalnā un kļūtu svēti. Taču svētums nav stāvoklis, kuru mēs varētu sasniegt saviem spēkiem. Daudzi kristieši, neizprotot svētuma būtību, atmet domu par to un uzskata, ka no visiem Dievs nemaz svētumu neprasa. Nesen kāda ticīga māte ar nožēlu teica savam draudzes prāvestam: “Mēs gribējām sūtīt savu meitu uz Katoļu ģimnāziju, kas atrodas netālu no mūsu mājām. Tur viņa varētu saņemt kristīgu audzināšanu un labu izglītību. Diemžēl viņa nepiekrita. Viņas pretarguments bija: “Es negribu būt svēta.””
Mums jāmaina savs farizejiskais skatījums uz svētumu. Visbiežāk kristieši iztēlojas, ka ceļš uz svētumu ir kāpšana augstā garīgās dzīves virsotnē, ka tas ir nemitīgs progress, kas atkarīgs no mūsu labās gribas, dāsnās sirds un fiziskajiem spēkiem. Taču svētuma ceļš, kuru mums piedāvā Jēzus, nav cilvēcisko pūliņu rezultāts, bet gan Dieva darbs cilvēkā, ja vien viņš atveras Dievam un ļauj Viņam darboties savā dzīvē. Jēzus atnāca nevis pie stiprajiem, gudrajiem un pašpārliecinātajiem “supercilvēkiem”, bet gan pie mazajiem, vājajiem un grēcīgajiem.
Vairākas reizes esmu lasījis internetā aptuveni šādus jautājumus: “Es cīnos ar savām vājībām, bet nemāku tās iznīdēt. Ko man darīt?” Bieži esmu uzdevis arī sev līdzīgu jautājumu: “Kā pārveidot pašam sevi?” Kad es cīnos ar kārdinājumiem, tie atkal atgriežas. Kad mēģinu savaldīt kādu iegribu vai negatīvu sava rakstura īpašību, tā agrāk vai vēlāk atkal liek sevi manīt. Svarīgi saprast: kā es cīnos? Ja es paļaušos tikai pats uz saviem spēkiem, bet atstāšu novārtā Dievu, Viņa Vārdu, lūgšanu un sakramentus, rezultāts būs tikai nogurums un tukšuma sajūta.
Itālijas priesteris Paolo Kurtazs savā grāmatā “Vai kristietis ir noguris?”, apkopojot kristiešu aizpildītās anketas, nonāca pie pārsteidzoša secinājuma: “Mēs dzīvojam paradoksālā realitātē: pēc diviem tūkstošiem kristietības gadu esam nonākuši līdz kristietībai bez Kristus, līdz reliģijai bez ticības, līdz rituāliem, kas neko nenozīmē.” Dzīvei bez Dieva nav jēgas, bez Jēzus mēs esam līdzīgi nokaltušam zaram, kas nenes augļus. Kristietis ir tas, kas uzticīgi seko Jēzum. Tikai dziļi personiskas un draudzīgas attiecības ar Dievu var dot visu, kas vajadzīgs, lai mēs godam nodzīvotu savu dzīvi, – tās ļauj saprast Dieva gribu, pieņemt savu nespēku un dzīves krustu, atver sirdi uz citiem, dod mieru un prieku.
Kāds nezināms autors ir salīdzinājis varoni un svēto un parādījis, ka tie ir divi pilnīgi pretēji dzīvesveidi: “Varonis ir stipras gribas cilvēks, svētais – Dieva žēlastības cilvēks. Varonis ir pārliecināts par savu spēku, svētais – pārliecināts par savām vājībām. Varonis darbojas sava goda labad, svētais visu dara Dieva godam. Varonis pilda savu gribu, svētais – Dieva gribu.”
Kad Jēzus ieraudzīja Zaheju, kurš bija uzrāpies sikomores kokā, Viņš tam sacīja: “Kāp steigšus lejā!” (Lk 19, 5) Nokāp no saviem augstumiem, pieņem savu nabadzību un nespēku, un tādējādi tu iepazīsi savu dziļā grēka un nabadzības realitāti. Zahejam pietika vienas tikšanās ar Kristu, lai pieņemtu patiesību un mainītu savu dzīvi. Savukārt mēs esam cilvēki ar cietu skaustu, tādi, kas negrib pilnībā paklausīt Dievam. Mums ir vajadzīgs ilgs laiks, lai aptvertu, ka bez Jēzus mēs patiešām nespējam izdarīt neko (sal. Jņ 15, 5).
Kāds cilvēks ciemojās senā viduslaiku klosterī. Interesantā sarunā ar vienu no mūkiem laiks aizritēja nemanot, līdz bija jau pusnakts. Pēc sarunas, ejot uz savu celli, cilvēks tumsā nomaldījās un nolēma doties atpakaļ uz mūka celli, bet arī to viņš vairs neatrada. Klusi staigādams pa tumšo klostera koridoru, viņš sagaidīja rītausmu un ieraudzīja, ka tumsā vairākas reizes bija savai cellei pagājis garām. Savā dienasgrāmatā šis cilvēks ierakstīja: “Tāpat ir ar ikvienu, kas meklē patiesību. Tu vari būt tai pavisam tuvu, bet to nepamanīsi un pat paiesi tai garām, ja Svētais Gars neizgaismos tavu dzīvi. Dievs nav tevi atstājis vienu tumšā ielejā. Viņš sūtīja savu Dēlu, lai tevi glābtu un aicinātu uz dialogu.”
Vislielākais šķērslis ceļā uz svētumu ir lepnība un viltus farizejisms. Lepnība ir ļoti nopietna cilvēka sirds slimība, līdzīga ļaundabīgam audzējam, kas nav līdz galam izārstējams. Tā ir izkropļota un slima sevis mīlestība. Lepnībai ir divi veidi. Pirmais: cilvēks par katru cenu grib būt uzmanības centrā, grib, lai citi par viņu interesētos, apbrīnotu, slavētu, bet tajā pašā laikā tēlo pazemīgo, lai citi sacītu: “Paskaties, cik viņš ir ļoti pazemīgs!” Otrais lepnības veids: cilvēks grib būt pārāks par citiem un paaugstināt sevi pat pār Dievu. Viņš pūlas veidot pasauli pēc sava prāta un domā, ka ir gudrāks par Dievu, uzstāda Viņam savus nosacījumus, Dieva vietā lemj, kas ir labs un kas ir slikts, tiesā citus, jo visu zina labāk un nepieņem citu palīdzību, jo pats visu prot vislabāk. Lepnības sekas ir traģiskas: lepnība aizver mūs pret Dievu un līdzcilvēkiem, un ieved melu un pilnīgas ilūzijas pasaulē.
Baznīcas tēvi un katoļu mistiķi māca, ka vislabākās zāles pret šo slimību ir pazemība, kas mūs tuvina Dievam un cilvēkiem. Pazemīgs cilvēks pieņem patiesību par sevi, nekad neliek sevi centrā, bet šo vietu ierāda Dievam un priecājas par to, ka ir Dieva mīļotais bērns. Starp visiem svētajiem izceļas Marija, Kristus Māte, kas ir ikviena svētuma un pazemības atspulgs. Benedikts XVI savā pirmajā enciklikā “Deus Caritas est” par Mariju rakstīja: “Viņa ir liela tieši tādēļ, ka rūpējas nevis par savu, bet par Dieva lielumu. Viņa ir pazemīga: viņa negrib būt nekas cits kā Kunga kalpone. Marija zina, ka vienīgi tad viņai ir līdzdalība pasaules pestīšanā, kad viņa pilnībā velta sevi Dieva darbam, nevis savam.” (DCE, 41)
Lai iemantotu Debesu valstību, mums ir nemitīgi jāatgriežas – pa pazemības kāpnēm jānokāpj savas dvēseles dziļumos, jāatklāj un jāpieņem sava garīgā nabadzība un jālūdz Dieva žēlastība. Tas ir visvienkāršākais ceļš uz tikšanos ar Dieva žēlsirdību. Jo tukšāks ir trauks, jo vairāk ūdens tajā var ieliet; jo atvērtāka ir dvēsele, jo vairāk Jēzus to piepilda ar savām dāvanām. Tāpēc varētu teikt: svētīgi tie, kuru dvēsele ir nabadzīga, jo viņi tiks Dieva piepildīti.
Svētā Terēze no Lizjē par mazo svētuma taciņu sacīja: “Tu gribi uzkāpt augstā kalnā, bet Dievs grib, lai tu nokāptu lejā.” Kā gribu tu vēlies pildīt – savu vai Dieva? Izvēloties Dieva gribu, tev jāļauj, lai Viņa žēlastības spēks sagrautu tavā sirdī lepnības un pašpietiekamības barjeru. Bet, ja tu izvēlēsies par katru cenu īstenot savus plānus, tad tava dzīve kļūs egocentriska, tās centrā būsi tu, nevis Kristus. Un tas ir mūsu problēmu galvenais cēlonis: kur nav vietas Dievam, tur nekas labs nevar būt.
“Krustā sistais Jēzu, lūdzu Tevi, dāvā man žēlastību, lai es vienmēr un visur uzticīgi pildītu Tava Tēva svēto gribu. Bet, kad man būs grūti Dieva gribu izpildīt, tad lūdzu Tevi, Jēzu, lai no Tavām brūcēm man plūst spēks un stiprums, bet manas lūpas lai atkārto: Kungs, lai notiek Tavs prāts!” (Sv. Faustīne, Dienasgrāmata, 1265) Mieramtuvu.lv |
