Gidi, kuri pavadīja šīs grupas, tūristiem rādīja, cik tas skaisti izgreznots un kā senie rīdzinieki šo dievnamu cēluši un kādas pēdas tajā atstājuši daudzie gadu simti. Un domājams, ka arī katrs no mums būtu sašutis, ja kāds no tūristiem, līdzīgi kā Jēzus būtu izteicies: “Nāks dienas, kad no tā, ko jūs te redzat, ne akmens uz akmens nepaliks, ko nenopostīs.” Daudzi domātu, ka runātājs ir kāds terorists, kas plāno kādu uzbrukumu, vai arī vandālis, kuram radīt haosu un nekārtības sagādā baudu. Bet, izsakot šādu apgalvojumu, Jēzus nemelo, jo mēs visi, kas kādreiz esam studējuši fiziku, zinām, ka visa materiālā pasaule ir pakļauta iznīcībai un jebkuru lietu šajā pasaulē skar laika zobs.
Tuvojoties Baznīcas liturģiskā gada noslēgumam, šīs svētdienas lasījumi norāda uz laiku beigām, kad Jēzus nāks tiesāt šo pasauli. Arī ticības apliecinājumā Es ticu jeb Credo mēs sakām: “[..] no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos, un Viņa valstībai nebūs gala.” Pāvests Benedikts XVI savā enciklikā Pestīti cerībā (Spe salvi) saka: “Mūsdienās doma par Pastaro tiesu zaudē savu nozīmi: kristīgā ticība individualizējas un orientējas galvenokārt uz personisko dvēseles glābšanu.” (42) Arī Latvijas kristiešu vidū ir vērojama tendence no dievišķās Atklāsmes mantojuma, kuru atklāj Kristus caur savu Baznīcu, selektīvā veidā “izlasīt” tās patiesības, kuras pašiem ir ērtas un palīdz dzīvot patīkamās emocijās. Piemēram, Baznīcas svētku dienās, kurās kaut ko pasvēta vai tiek dota kāda īpaša svētība vai lūgts par dziedināšanu, cilvēku ir daudz vairāk, jo tad kaut kas ir dabūjams savam labumam. Bet citās dienās, kad ir “tikai” Svētā Mise, bez “piedevām”, – tad cilvēki ierodas kūtrāk... Līdzīgi ir ar ticības patiesībām. Baznīcas liturģiskajā gadā mēs izdzīvojam visu Kristus noslēpumu un no pirmās Adventa svētdienas līdz pat Kristus Karaļa svētkiem mēs, ja tā var teikt, izejam cauri visam tam, ko Dievs caur Jēzu Kristu Svētajā Garā mums katram un visai cilvēcei vēlas pateikt. Daudziem ir neērti dzirdēt vēsti par elli, Pastaro tiesu, pasaules beigām, bet mēs zinām, ka šīs ir realitātes, kuras pastāv. Bieži mums gribas dzirdēt tikai par mīlestību, svētībām un par to, cik Dievs ir labs un ērts manam labumam; mums gribētos dzirdēt apsolījumu, ka Dievs izpildīs visas manas vēlmes un iegribas. Tas ir kārdinājums Dieva tēlu veidot pēc savām iegribām. Ja Dievs nav tāds, kādu es to iztēlojos vai vēlos, tad tāds Dievs man nav vajadzīgs.
Jēzus šīsdienas Evaņģēlija lasījumā saka: “Pielūkojiet, lai jūs netiktu pievilti, jo daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: “Es esmu” un “Laiks ir pienācis.” Bet nesekojiet viņiem!” Mūsu laikmetā ļoti strauji izplatās dažādas maldu mācības, sektas un reliģiski strāvojumi, tādēļ ir svarīgi palikt uzticīgiem skaidrajai un “dzidrajai” Kristus mācībai, kuru mēs esam saņēmuši katoliskajā Baznīcā caur Svētajiem Rakstiem un svēto Tradīciju.
Pāvests, runājot par Pastaro tiesu, iepriekš minētajā dokumentā uzsver, ka šī Tiesa, kas var šķist biedējoša, patiesībā dod mums cerību, jo tajā parādās Dieva taisnīgums. Mēs zinām, ka neviens, kas dara ļaunu un to nenožēlo, nepaliks nesodīts. Dieva tiesu nevar apiet ar līkumu vai uzpirkt. Debesu valstībā nav korupcijas vai blatu sistēmas. Pirmo gadsimtu kristiešiem tieši Dieva taisnīgā Tiesa ļāva raudzīties nākotnē ar cerības pilnu skatienu. Diemžēl viduslaiku mākslinieki, attēlojot šo Tiesu kā biedējošu notikumu, šo cerību ir aizēnojuši. Katoliskās Baznīcas katehisms, runājot par Pastaro tiesu, saka – “sekojot praviešiem un Jānim Kristītājam, Jēzus pats pasludināja Pēdējās dienas tiesu. Tad tiks celta gaismā ikviena cilvēka rīcība un sirds noslēpumi. Tad tiks tiesāta noziedzīgā neticība, kas noniecināja Dieva dāvāto žēlastību. Attieksme pret tuvāko atklās, vai žēlastība un dievišķā mīlestība tika noraidīta vai pieņemta. Jēzus Pēdējā dienā teiks: “Ko jūs esat darījuši vienam no maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.” (Mt 25, 40)” (KBK 678)
Pastarajā tiesā vienlaicīgi atklājas Dieva taisnīgums un žēlsirdība, kas viens otru neizslēdz. Ja cilvēks dzīves laikā atgriežas pie Dieva un nožēlo savus grēkus, Dievs viņam piedod, pateicoties Jēzus Kristus upurim pie krusta, bet, ja cilvēks paliek nocietināts savos grēkos, tad viņš saņem pelnītu sodu ellē. “Kristus ir mūžīgās dzīves Kungs. Pilnīgas tiesības izteikt galīgo spriedumu par cilvēka darbiem un sirdi pieder Viņam kā pasaules Pestītājam. Šīs tiesības Viņš “ieguva” ar savu krustu. Arī Tēvs visu tiesāšanu ir atdevis Dēlam (Jņ 5, 22). Taču Dēls nav nācis, lai tiesātu, bet gan lai glābtu un dāvātu dzīvību, kas ir Viņā pašā. Noliedzot žēlastību šajā dzīvē, ikviens jau pats sevi tiesā, saņem saskaņā ar saviem darbiem un var pat sevi pazudināt uz mūžiem, atraidot mīlestības Garu. Patiesība par Pēdējo tiesu aicina atgriezties, kamēr Dievs vēl dod cilvēkiem labvēlīgu laiku, pestīšanas dienu (2 Kor 6, 2). Tā iedvesmo uz svētu dievbijību. Tā uzliek saistības īstenot Dieva valstības taisnību. Tā pasludina svētu cerību (Tit 2, 13) uz Kunga atgriešanos. Viņš nāks, lai tiktu pagodināts savos svētajos un lai visi ticīgie Viņu apbrīnotu. (2 Tes 1, 10)” (KBK 679.1041)
Kristieši visos gadsimtos ir ar cerību gaidījuši Jēzus otrreizējo atnākšanu un ilgojušies pēc dienas, kad Kungs nāks savā godībā un kopā ar Viņu – visi eņģeļi [..]. Un Viņa priekšā tiks sapulcinātas visas tautas. Un Viņš nošķirs viņus citu no cita, kā gans nošķir avis no āžiem. Un avis Viņš nostādīs sev pa labai, bet āžus – pa kreisai rokai [..]. Un tie ieies mūžīgās ciešanās, bet taisnīgie – mūžīgajā dzīvē (Mt 25, 31-33.46). Bībeles pēdējie vārdi ir cerības pilni un aicina arī mūs palikt šajā cerībā ik dienas: “Nāc, Kungs Jēzu! Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums visiem! Amen.” (Atkl 22, 21) Mieramtuvu.lv |
