Šodienas lasījumā no Vēstules kolosiešiem apustulis Pāvils mums atgādina, ka ir jābūt pateicīgiem par saņemto ticību: “Brāļi, ar prieku pateicieties Tēvam, kas jūs ir darījis cienīgus kļūt par svēto mantojuma dalībniekiem gaismā.” Tādējādi svētais Pāvils mums liek saprast, cik pateicīgiem mums Latvijā ir jābūt par to, ka svētais Meinards mūs ir tuvinājis patiesības gaismai – Kristum, pasaules Karalim, kurš mums dāvā grēku piedošanu un glābšanu.
Kristiešiem Kristus nav viens no pasaules svētajiem vai gudrajiem. Viņš nav tas pats, kas Muhameds vai Buda. Kristieši tic, ka Kristus ir Dievs, kā to apliecina Pāvils: “Viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais, jo Viņā ir radīts viss, kas ir radīts debesīs un virs zemes, redzamais un neredzamais, troņi un valdīšanas, priekšniecības un varas.” Kristiešu domāšanas centrā ir ne tikai Dievs, bet Dievs, kas sevi atklāj Kristū. Ar lūgšanu caur Viņu, ar Viņu un Viņā noslēdzas katra euharistiskā lūgšana. Ar šiem Svētās Mises vārdiem mēs pasludinām, ka viss caur Viņu un Viņā ir radīts un Viņš ir pirms visa un viss pastāv Viņā, kā to saka Pāvils. Svētā Mise mums liek pārdomāt par jauno radīšanu, kas notiek tad, kad Dievs mūs no tumsas ieved savā gaismā. “Viņš mūs izveda no tumsības varas un ieveda sava mīļā Dēla valstībā, kurā mums ir pestīšana un grēku piedošana,” apustulis Pāvils turpina.
Ja mēs aizmirstam, ka Kristus mums ir atklājis Dieva pilnību, tad riskējam relativizēt kristietību un samierināties ar to, ka viena pasaules daļa Kristu nepazīst. Tas nenozīmē, ka citās reliģijās nebūtu nekādas patiesības gaismas, bet tāpat kā pirmie kristieši mēs ticam, ka tā patiesība, kas atrodas ārpus kristietības, ir Semina Verbi (Vārda sēklas), kas, iesētas jebkura cilvēka sirdī, gaida brīdi, lai sāku dīgt un plaukt. Diemžēl bieži sēkla nesāk dīgt un plaukt, jo pietrūkst patiesības gaismas un grēka smagums tai neļauj attīstīties, atstājot iespaidu gan uz cilvēka prātu, gan gribu. Mums nevajadzētu samierināties un klusēt par pašreizējo reliģisko relatīvismu!
Kristietim, respektējot citu uzskatus un sirdsapziņas brīvību, vajadzētu turpināt liecināt par kristietību arī Latvijas sabiedrībā. Sākot ar pašu personīgās dzīves piemēru, kurai ir jāliecina par Dieva mīlestības lomu tajā. Tad tie būs mūsu darbi, kas liecinās par mūsu ticību. Tāpat kā svētais Meinards pirms 800 gadiem veda daudzus Latvijas iedzīvotājus pie ticības, mēs šodien nedrīkstam apstāties pie necienīgiem kristiešiem un, ar viņu rīcību aizbildinoties, noraidīt Kristus mācību un ticību Viņam.
Apustulis Pāvils norāda uz to, cik cieša saistība pastāv starp Kristu un Baznīcu: “Viņš ir Miesas – Baznīcas – galva.” Ja atgrūžam Baznīcu, mēs ievainojam arī Kristu. Ja mēs, būdami Baznīcas locekļi, nedzīvojam pēc Kristus mācības, mēs nododam Kristu un mūsu liecība ir nederīga. Ja Kristus Miesa ir sašķelta, ja mēs savstarpēji strīdamies, neviens mūsos nesaskatīs Dieva mīlestības atspulgu un mēs būsim klaja pret-liecība Kristus vārdiem: “Lai viņi būtu vienoti!” (Jņ 17, 21) Tāpēc mums ir jāveicina kristiešu savstarpējā tuvināšanās, lūdzoties, lai pienāk stunda, kurā visi šķēršļi būs pārvarēti un mēs visi kopā svinēsim svēto Euharistiju. Ir nepieciešami konkrēti žesti kā, piemēram, ekumeniskie dievkalpojumi, kā arī savstarpējas draudzības veicināšana ar dažādiem pasākumiem. Nevar arī atgrūst malā patiesības jautājumus, ir jādiskutē un jārisina teoloģiskie jautājumi, par kuriem valda domstarpības, jo vienotība pieprasa vienotību patiesībā. Ir arī jāaug pacietībā un jāizkopj savstarpējs piedošanas gars.
Šīsdienas Evaņģēlija lasījumā atklājas Dieva Sirds kristietības gaismā. Dievs ir žēlsirdīgs un katram, kas apzinās savu vājumu un grēcīgumu, Kungs piedāvā palīdzību un pestīšanu, kā Viņš, būdams pienaglots pie krusta, to apsolīja ļaundarim: “Patiesi, Es tev saku: šodien tu būsi ar mani Paradīzē.”
Bet kā mēs varam darīt redzamu gan Latvijā, gan pasaulē Dieva žēlastības atklāsmi? Vispirms mums pašiem ir jābūt pārliecinātiem par Dieva žēlsirdību un to, ka Dievs ir izmainījis mūsu pašu dzīvi. Ja mums pietrūkst pazemības, mēs apsmejam Kristu, kā to darīja otrs krustā sistais ļaundaris. Viņš nebija sapratis, ka Kristus valstībā var ieiet tikai tad, ja pazemīgi pieņemam, ka saviem spēkiem nespējam izglābties. Ja grēks valda mūsu dzīvē un mēs esam ar to samierinājušies, tad tas mūs dara aklus un nespējīgus pazīt patieso Dievu, kurš sevi ir atklājis Kristus krustā.
Lai paustu citiem Kristus žēlsirdību, pirmkārt, mums pašiem ir jādzīvo tā, ka mūsu dzīve izstarotu Dieva gaismu. Dieva mīlestība var izpausties dažādos veidos: konkrēti palīdzot savam tuvākajam ar mīlestības darbiem vai pacietīgi parādot patiesības ceļu, palīdzot saprast, ka Dievs ikvienu cilvēku aicina iziet no egoisma cietuma, kurā ieved grēks, un atklāt patieso prieku, ziedojot savu dzīvi citiem. Gan svētais Meinards, gan godināmais bīskaps Sloskāns mums parāda, ka miera un piedošanas ceļš ir patiesais evaņģelizācijas veids, kas atspoguļo paša Dieva žēlsirdīgo atklāsmi Kristū – pasaules Karalī.
Mūsu Karalis ir uzvarējis naidu un elli ar savu žēlsirdību. Un tam mēs ticam. Tādēļ arī nebaidāmies mīlēt – arī savus ienaidniekus. Tas ir mūsu spēks un zīme, ka patiešām piederam Dieva valstībai. Tā ir kristīgās mīlestības pilnība, kā to raksta godināmais bīskaps Sloskāns saviem vecākiem no Sibīrijas: “Es tagad esmu laimīgs, jo varu mīlēt visus cilvēkus bez izņēmuma...” Mieramtuvu.lv
Foto: St-takla.org |
