Tomēr mēs esam droši un pārliecināti, ka mūsu eksistence neiet pretī haosam vai kādam tumšam nebūtības okeānam, bet gan uz tikšanos. Mūsu eksistencei ir sava nozīme – tā ir ceļš uz atbrīvošanu. Un tas viss notiek saskaņā ar pārdomātu plānu, kuru vada Tas, kura vārds ir Stiprais un Varenais, Tas, uz kura pleciem gulstas valdīšana, kā to vēsta Adventa laika antifonas.
Daudzi ir piedzīvojuši Dieva pieredzi savā dzīvē – turklāt tik spēcīgu, ka to varētu nosaukt par uzstājīgu. Pravietis Jeremijs saka: “Tu, Kungs, pārliecināji mani, un es ļāvos pārliecināties, Tu mani uzvarēji, Tu biji stiprāks par mani! Tu esi it kā uguns, Tu apņēmi manu sirdi un visus manus kaulus!”
Tā ir liela žēlastība un dāvana – sajust tik konkrētu Dieva ietekmi savā dzīvē. Tad mēs paskatāmies uz savu dzīvi it kā no malas, redzam to, cik vāji kristieši esam un ka ticību esam nodalījuši no savas ikdienas dzīves un tāpēc nevēlamies liecināt par Dievu. Savā dzīvē vairāk ļaujamies šaubām nekā Dieva spēkam.
Tā ir dāvana un arī liels prieks, kad saprotam, ka Dievam ir mīloša Sirds. Šī apziņa ir klints, uz kuras varam balstīties, un no šīs klints cilvēks saņem spēku dzīvot un, ja tas vajadzīgs, pat doties mocekļa nāvē, kā par to liecina svētais Ignācijs no Antiohijas savā vēstulē pirmajiem kristiešiem: “Lūdziet, lai Dieva mīlestības stiprināts es varu svētīt zvērus moceklības arēnā – zvērus, kas mani saplosīs.” Par šo spēku šodien runā Jēzus, ienesdams gaismu mūsu tumšajā ikdienā.
Dienas, ko šodien dzīvojam, ir Noasa dienas – dienas, kurās cilvēki ēd un dzer, ņem sievas un iet pie vīra. Ko sliktu šie ļaudis darīja? Viņi bija vienkārši aizņemti ar savu dzīvi. Jēzus neuzskaita grēkus vai netaisnību, bet runā par ikdienu, par rutīnu, kas tos pārņēmusi. Jēzus norāda uz dzīvi, kas ir pilna vienaldzības, dzīvi bez noslēpuma.
Noasa dienas ir dienas bez Dieva, tās ir manas un tavas dienas, ja tās piepilda tikai elementāras ikdienas vajadzības, bet tiek zaudēta spēja ilgoties pēc kaut kā augstāka. Noasa dienas ir mūsu dienas, kad slāpes pēc Debesīm cenšamies remdēt ar zemes lietām. Tad Cilvēka Dēls atnāks kā zaglis – negaidīts. Tad Kungs atnāks, lai nozagtu mums visu, kas nav būtisks, un var gadīties, ka paliksim nabagi, jo būsim savu dzīvi balstījuši vienīgi uz šīszemes lietām un mantu. Dievs ir šīszemes lietu zaglis, lai mums atstātu tikai to, kas ir pats būtiskākais cilvēka dzīvē. Dievs atklāj cilvēkam, ka pats svarīgākais ir būt pašam, proti – atjaunot sevī Dieva attēlu un līdzību.
Pravietis Simeons par Bērnu Jēzu teica: “Lūk, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos un par zīmi, kurai pretī runās.” Šie vārdi raksturo arī ikvienu Jēzus mācekli. Krišana, pretrunas un augšāmcelšanās – tie ir trīs vārdi, kas sniedz dzīvei garšu. Visi apkārt mums saka: “Ņem to, kas tev vajadzīgs, esi stiprāks par citiem, esi viltīgāks un blēdīgs, rīkojies, kā to darīja Noasa dienās!” Turpretī Jēzus aicina: “Nedzīvo bez noslēpuma, lielākais prieks ir došanā, esi pilnīgs, kā tavs Debesu Tēvs ir pilnīgs!”
Apustulis Pāvils ir teicis: “Ietērpsimies gaismas bruņās!” Kādas tad ir gaismas bruņas? Vispirms tā ir mīlestība, kurā nav baiļu, tā ir paļāvība un ticība. Šīs bruņas mūs dara par cilvēkiem, kas vienmēr gatavi uzklausīt pravieša vārdus: “Nāciet, staigāsim Kunga gaismā!” Dieva gaismas bruņas mūs dara par cilvēkiem, kas savā sirdī atkārto: “Es sekošu Tev, Kungs, jo Tu esi manas dzīvības gaisma.” Mieramtuvu.lv |
