Arī par prieku, jo Adventa trešā svētdiena – Gaudete – svētajā liturģijā īpaši ir veltīta prieka tēmai. “Patiesībā viss Advents ir aicinājums priecāties, jo Kungs nāk; nāk, lai glābtu! [..] Adventa liturģija nemitīgi atkārto, ka mums jāatmostas no pieraduma un viduvējības miega, ka jāatstāj skumjas un nedrošība; mums jāiedrošina savas sirdis, jo Kungs ir tuvu.” (Benedikts XVI, Homīlija, 16.12.2007.) Tas ir prieks par tikšanos, kas jau ir notikusi, bet virzās pretī piepildījumam.
Šodienas evaņģēlijs kaut kādā mērā atklāj, ka Advents ir visas dzīves metafora: ja šo fragmentu lasām, paturot prātā iepriekšējās svētdienas lasījumus, tad ievērojam, ka mūsu priekšā ir progresīvas atklāsmes laiks. Dažreiz vēlamies, lai vienā acumirklī viss būtu skaidrs, vēlamies rast tūlītējas un nepārprotamas atbildes uz visiem mūsu jautājumiem, tomēr ticība pieprasa mērot ceļu, ceļu, kas nepieciešami ved cauri iekšējās atgriešanās notikumam: tas nozīmē atstāt visas tās savas idejas par Dievu, kuras neapliecina Viņa žēlsirdību un to, ka Dievs īpaši mīl mazos un atmestos. Zīmīgi, ka pat Jānim Kristītājam ir jāatsakās no savas sākotnējās idejas par Dievu un Viņa Svaidīto. Jānis cerēja drīzumā ieraudzīt Mesiju, kurš iemiesotu Dieva dusmas ikvienas netaisnības priekšā, ļaujot uzvarēt taisnīgajiem un sodot nekrietnos, iemetot tos iznīcinošās liesmās. Tādēļ nav jābrīnās, ka Jānis šaubās par šo Jēzu, kurš runā vienīgi par žēlsirdību, piedošanu un līdzcietību. Arī mēs šaubītos un būtu vīlušies – arī mēs šaubāmies un esam vīlušies!
Jānis ir apcietināts, viņa acu priekšā ir vareno aizvien pieaugošā kundzība un mazo un neaizsargāto apspiešana; viņš ir iegrimis neziņā un uzdod jautājumu, kas ir arī mūsu katra sirdī: “Tu esi Tas, kam jānāk, vai arī mums jāgaida cits?” Tas tik tiešām ir jautājums, kas vairakkārt izskan dzīves gaitā, jo ticēt, arī šodien, ir grūti.
Ir dienas, kad ticēt Jēzum nesagādā nekādas grūtības, bet ir arī tādas, kad Jēzus kļūst par mūsu dzīves nastu – gan tādēļ, ka neatbild mūsu lūgumiem tā, kā vēlamies, gan arī tādēļ, ka Viņa Vārds ir tik iedarbīgs, ka pieprasa no mums dzīves maiņu, nemitīgu atgriešanos! Viņš neatbilst mūsu idejai par Dievu un kļūst traucējošs. It kā mums, kristiešiem, Mesija nebūtu atnācis... Viņš ir nācis, lai runātu par nabadzību un vienkāršību, bet mēs mīlam egoistisku gūšanu un dižošanos; Viņš ir nācis, lai runātu par mieru un pazemību, bet mēs mīlam risināt problēmas ar spēku; Viņš ir nācis, lai runātu par atvērtību un brālīgumu, bet mēs esam gatavi aizvien kādu ierobežot un apspiest. Šodienas evaņģēlijs norāda uz “grūto ticības ceļu”. Tas nav formālu atbilžu ceļš. Nav iespējams iepazīt Jēzu, neuzlūkojot Viņu un neklausoties Viņā. Nav cita veida, lai izlemtu, kas Viņš ir: “Ejiet un pastāstiet Jānim to, ko redzat un dzirdat!” Ir nepieciešams katra personisks lēmums, personiska izšķiršanās: neviens mūsu vietā nespēs izlemt, jo neviens nespēj dzirdēt ar mūsu ausīm un neviens nespēj redzēt ar mūsu acīm!
Pamazām Jānis iepazīst “citādo” Mesiju. Un ne tikai viņš atzīst Dievu, bet šajā ticības pieredzē iegūst arī pats savu identitāti, viņš nebēg no Jēzū atklātā Dieva, bet tam pilnīgi uztic savu dzīvi, gūst Jēzus liecību par sevi un šķietami absurdā nāvē sniedz savu pilnīgo liecību par Viņu. Izvēlē par labu Jēzum visas iepriekšējās Jāņa izvēles gūst jaunu, daudz dziļāku jēgu.
Tieši piedzīvojot tikšanos ar Jēzu, tiek atjaunots mūsu patiesais cilvēciskums un atklājas, vai mēs ticam pāri cilvēciskajām idejām esošajam Dievam, kurš sevi mīlestībā atdod par visneaizsargātākajiem. Viņš ir Emanuēls – Dievs ar mums, ne jau tādēļ, ka tāda ir mūsu ideja par Viņu, bet tādēļ, ka tāds ir Viņa mīlestības nodoms attiecībā uz mums.
Novēlu, lai katram atlikušajās Adventa dienās un visā dzīves ritējumā izdotos atklāt Dieva klusējošo un noslēpumaino klātbūtni un ļauties tās pārveidojošajam spēkam! Mieramtuvu.lv |
