Svētais Akvīnas Toms komentāros par Dionīsiju Areopagītu jeb Pseidodionīsiju spriež par vārdiem, kādos saucam un piesaucam Dievu. Dažkārt to dēvē par negatīvo jeb apofātisko teoloģiju. Tā arī jautā – kā iespējams ticēt Dievam un pazīt Dievu, ja Viņš ir tik atšķirīgs no tā, ko radījis? Mēs cenšamies atrast vārdus, veidojam un pēc tam ļaujam izzust valodām un kultūrām, bet vārdu nepietiek, lai aprakstītu bezgalību un veidu, kā Viņu satikt. Atmetot Atklāsmi, esam kā meteorīti kosmosā, bez atskaites punktiem, bez mērķa, bez vērtībām. Tad šķiet, ka pasaule jārada mums pašiem. Bet kā veidot realitāti? Un – kurš būvē manu realitāti, manu pasauli, manu pasaules uzskatu?
Svētais Jāzeps redz sapni. Tas, protams, nav parasts sapnis, jo citādi tas nebūtu objektīvs, autentisks informācijas avots. Varētu jautāt, vai vispār iespējama tāda empīriska un zinātniska pieeja tai pasaulei, kura ir pārāk smalka, lai to mērītu ar mūsu mērauklu. Kurš gan uzticas sapnim? Sapnim, kurā skaidri pateikts, ko darīt. Sapnim par to, kas varētu būt, sapnim par laimi – kādreiz vai mūžīgi. Var būt tā, kā es gribu, tā, kā es sapņoju, bet vai es drīkstu sapņot? Bērnam nedrīkst aizliegt sapņot. Bērns ir kā mazs stādiņš. Kurš būs pirmais, kas bērnam aizliegs sapņot? Kurš pirmais pateiks: dzīve var būt arī ļauna? Un ja nu sapnī vai sapņojot viņš kļūst labāks vai paliek tāds, kāds jau bija, – labs? Un kurš uzdrīkstēsies teikt, ka sapnis nekad nav īstenība, ka sapnis ir cita realitāte? Kurš pirks un pārdos sapni? Vai tad sapņus nereklamē? Vai tad sapnis nerada karavīru? Tātad man jātic sapnim? Vai arī – tam jāuzticas?
Tik personiski. Bet kā gan citādāk, ja ne personiski! Nekas nav uzspiests. Personiski – tātad tieši man. Rīga mostas. Agrs ziemas rīts. Svētā Franciska baznīca. Sakristians sagatavojis Dievmātes altāri Svētajai Misei. Ar baltu lenti rotāta milzu svece. Ērģelnieks intonē Rorātmises ievaddziesmu: “Rorate coeli de super.” (Is 45, 8) Latīņu vārdi ar savu ritmu un savu melodiju. Dažas notis ērģeļu taustiņos un stabulēs. Melodiju burzmā tās ir tik pazemīgas! Toreiz, viduslaikos, tās nekad netika spēlētas, tikai dziedātas. Un reizē tās nes vēsti, nes Svēto Rakstu fragmentiņu, nes gadsimtiem cauri līdz Rorātmises rītam vai arī – līdz šai svētdienai. Te, kur mēs visi esam. Melodija, dažas notis, bet kā tās iesaistās un iekļaujas simfonijā! Un ne tikai simfonijā. Varbūt kādā koncertā ar neparastiem mūzikas instrumentiem.
Kāda ir mūsu mūzika? Vai tā vienmēr ir lūgšana? Vai mēs to klausāmies, dziedam un spēlējam tādēļ, lai aizmirstu un aizmirstos, vai drīzāk – lai atcerētos? Vai skaņās un troksnī šī viena klusā balstiņa mūs neuzrunā? Vārdi ir citādāki, bet balss, ritms un notis kā lēna upe nes mieru. Tai jārezonē ar manu sirdsbalsi, ar manu sirdsapziņu, ar to, kas manī ir Dieva līdzība, ar to, kas nav ievainots, lai dziedinātu pārējo. Kāpēc latviski dziedāt un dziedināt ir līdzās? Lai dziedot dziedinātu? Un pēc tam dziedātu aiz prieka par dziedināšanu? Viņš taču dzimst, lai mūs dziedinātu un lai mēs dziedātu!
Vai šī melodija ir skumja? Tā ir lūgums. Bet vai tad visiem lūgumiem jābūt skumjiem? Vai lūgumi tiek izteikti tikai bezizejā un no bezizejas? Vai tie nevar būt prieka pilni? Un vai tad šeit nav prieks par cerību, ka tas ir iespējams – Taisnīgais var nākt, var piedzimt, var dzīvot mūsu vidū un, mūs glābjot, atdot dzīvību, lai augšāmceļoties celtu arī mūs?
Debess, noraso jel taisno! (Is 45, 8) Dzeja? It kā uzrunātu debesis, uzrunātu mākoņus. Bet šos vārdus saka Dievs. Un kādēļ gan Dieva balss nevarētu būt tāda? Varbūt mīļa cilvēka balss ir kā Dieva balss? Caur kultūrslāņiem izfiltrētas nozīmes, vārdi mūsu valodās, kas saukuši cīņā mūsu identitātes dēļ – tāpēc, ka ir kādi vārdi, kas mūs padarījuši par to, kas esam. Ar lielu atbildību par gūto.
Tulkojumā, kas tuvāks ebreju oriģinālam, lasām: “Lieciet mirgot jūs, debesis, no augšas svētībai, un mākoņi lai izlej taisnību pār zemi! Lai zeme atver savu klēpi, lai uzplaukst pestīšana, un lai tai līdzi izaug taisnība! Es, Tas Kungs, pats to tā esmu radījis.” Katrs tulkotājs esot mazliet nodevējs. Viņš nodod tālāk, bet viņš arī maina tiešo nozīmi, piešķirot vārdiem varbūt daudz dziļāku jēgu. Svētais Hieronīms, tulkojot Bībeli no ebreju valodas latīniski, aizstāja “glābšanu” ar “Glābēju”, “pestīšanu” – ar “Pestītāju”, “taisnību” – ar “Taisnīgo” jeb “Taisno”. Tulkotājs pats kļūst par pravieti! Un pravietis? Kādēļ lai viņam ticu?
Pravietis ir kā dzejnieks, bet viņš nesadzejo, viņš tikai bieži izsakās dzejā. Dzejnieks ir pravietis, jo pravieto – vairāk nekā domā, vairāk nekā būvē kādu domu, kādu “kāršu namiņu” pēc formālās loģikas likumiem.
Patiesība bēg no smagiem zābakiem, no varas, no autoritārisma. Bet tai ir sena autoritāte: vecajo un gudro autoritāte. Patiesība savu spēku piešķir dzejniekam, jo tā ir nepakļāvīga. Dzejniekam jeb pravietim viņa ļauj teikt. Pravieši, protams, ir dažādi. Ir arī viltus pravieši. Kā viltus dzejnieki.
Paļaušanās un uzticēšanās varbūt ir kā skaidrs skatiens uz to, kurš runā. Pavisam mierīgi, nesteidzoties un bez aizspriedumiem uzlūkot to, kurš runā. Ko viņš grib pateikt? Kāpēc viņš to saka? Kāpēc viņam tas ir svarīgi? Vai viņš melo? Kāpēc viņš to saka tieši tā? Kāpēc viņam sāp?
Caur dažādu ideoloģiju un dažādu demagoģiju filtriem vēsts kā zivs caur tīkla acīm mēģina mani sasniegt. Raibum raibi, nomācoši un apgrūtinoši informācijas plūdi, bet vēsts nāk. Tā būs kā dzirkstele, kas aizdedzinās manu sirdi. Tā būs kā apskaidrības brīdis, kad viss nostāsies savās vietās un pasauli redzēšu kā saulainā rītā. Bet arī tad es nevarēšu teikt: tagad man viss skaidrs. Tas būs tikai ceļš pie Viņa, lai Viņu meklētu, atrastu un satiktu, lai arvien vairāk atklātu, ko Viņš man dāvājis, ko dāvā un ko vēlas dāvāt. Viņš dod pats sevi, jo Viņš ir Mīlestība, Viņš man dod arī mani – jo citādi es īsti nezinu, kas es esmu. Tikai Jēzū es ieraugu savu cilvēcību, kura var būt tik dievišķa! Tāda mūžība, kurā atspoguļojoties redzu sevi Viņā: tādam man jābūt. Man jānokļūst tuvāk Dievam, jākļūst svētam kā Viņš un līdzīgam, arvien līdzīgākam Viņam. Attēls un līdzība atgādina par Iemiesoto Vārdu. Tāda ir bizantiskā svētgleznu un ikonu gudrība. Seja, kuru uzlūkot un uz kuru paļauties. Paļāvība un uzticība ir kā māte. Tādēļ tik daudz svētgleznu ar Jaunavu Mariju. Tās veltītas uzticēšanās Mātei. Viņa ir blakus. Viņa neatstāj, rūpējas, ir nomodā. Arī tagad, Adventa laikā, kā toreiz, gaidot Dēla dzimšanu. Mieramtuvu.lv |
