Mums ir jāatzīst, ka neesam ticējuši Viņa vārdam – tam, ko saka Dievs, – bet tā vietā esam ticējuši grēka valdzinājumam, pārspīlējuši materiālo vērtību nozīmi un pārāk lielu vērību pievērsuši savai miesai, citu viedoklim, bailēm. Tas ir noteicis mūsu izvēles, mūsu vērtību sistēmu. Dieva Vārdā ir teikts, ka mēs esam brīnišķīgi radīti, bet mēs ar saviem darbiem meklējam, kā gūt citu cilvēku atzinību. Dievs saka: “Mīlestība, ar kādu Es tevi mīlu, ir neizsakāmi liela!” – bet mēs padodamies grēka valdzinājumam...
Dieva piedāvājums ir daudz lielāks, dziļāks, plašāks un tuvāks, nekā mēs to redzam, izmantojam un pieņemam. Pāvesta teiktie vārdi, ka šodien vajadzīgi liecinieki, nevis mācītāji, izsaka to, ka šodien (arī Latvijā) ir vajadzīgi cilvēki, kas pieņemtu šo Dieva piedāvājumu, dzīvotu ar to un tādā veidā to tuvinātu arī citiem. Tādi cilvēki, kas atklāj arvien jaunus Dieva valstības dziļumus un plašumus, Dieva svētību laukus; tādi, kam Dieva vērtības ir pirmajā vietā.
Vecajā derībā Dievs cilvēka apziņā bija tāls un neaizsniedzams. Cilvēki pat baidījās izteikt Viņa vārdu un vērsās pie Viņa caur priesteri. Jēzus Kristus ir mainījis šo situāciju – Dievs ir pieņēmis cilvēka miesu, kļuvis mums tuvs un vēlas dzīvot mūsos.
Baznīca ir ļoti daudzveidīga un brīnišķīga, arī Latvijā ir arvien vairāk cilvēku, kas to atklāj. Cilvēki piedalās dažāda veida rekolekcijās, dodas svētceļojumos, lasa garīgo literatūru, attīsta savu lūgšanas dzīvi, pieņem garīgo vadību, iesaistās lūgšanu grupās, dažādos baznīcas kalpojumos, žēlsirdības un evaņģelizācijas misijās, pieņem lēmumu savu dzīvi veltīt Dievam. Šo cilvēku garīgā dzīve kļūst daudz dzīvāka, tā aug.
Ir arī tādi, kas garīgās dzīves aktivitātēs piedalās, bet ar izaugsmi tā ir, kā ir. Domāju, ka galvenā problēma ir tajā, ka viņi dzīvo sevī, klausot paši savai gudrībai, tiem pietrūkst garīgās vadības un tie nenovērtē šīs vadības svarīgumu. Daži kā attaisnojumu min to, ka nevar atrast garīgo vadību, bet kā tad ir ar tiem cilvēkiem, kas ir atraduši? Drīzāk te ir tāpat kā ar lūgšanas laiku – problēma nav laika trūkums, bet mīlestības trūkums pret Dievu.
Līdzko sākam domāt par garīgo vadību un meklēt to savā dzīvē, tā piedzīvojam dažādas šaubas un bailes: “Kur iet? Kur meklēt? Kā es to pateikšu? Ko par mani padomās? Nav laika...” Īsi sakot, lai tiktu pie garīgā vadītāja, vajag pārvarēt daudz nepatīkamu izjūtu, bet jau tas vien kalpos atbrīvošanai. Turklāt tieši šīs grūtības var būt pirmais temats sarunā ar garīgo vadītāju. Nāk atmiņā stāsts par Mikelandželo, kurš no marmora bluķa izveidoja brīnišķīgi skaistu figūru. Saņemot apbrīnas un uzslavas sveicienus, viņš esot teicis: “Es jau neko īpašu neizdarīju. Šī figūra jau visu laiku bija bluķī. Es viņu tikai atbrīvoju no liekā.” Arī Dievs mūsos redz skaisto un brīnišķīgo un grib atbrīvot no liekā – no lepnības, bailēm un egoisma... no grēka. Bet mēs esam vairāk aizņemti ar to, lai kaut ko iegūtu, dabūtu klāt, it kā mums pietrūktu kaut kā ārēja. Īstenībā Dievs mūsos visu jau ir ielicis, ir tikai jāļauj, lai Viņš mūs atbrīvo no liekā. Mieramtuvu.lv
Foto: Afriarslife.blogspot.com | 
