Visām lielākajām senajām reliģijām ir raksturīga iedvesmotu cilvēku klātbūtne – viņi apgalvoja, ka runā Dieva vārdā. Tā, piemēram, Izraēļa kaimiņu tautā ir zināmi ekstāzes jeb iedvesmas stāvoklī izteikti vārdi Biblosā 11. gs. pirms Kristus. Ir zināmi arī pareģotāji un pravieši Orantas Hamā 8. gs. pirms Kristus, kā arī Efratas Marī 18. gs. pirms Kristus. Visi šie fakti ir ļoti interesantas liecības par šiem tālajiem laikmetiem.
Bībelē visus praviešus apzīmē ar vārdu “nabi”. No šī vārda ir cēlies vārds “vēstīt, sludināt”. Pravietis ir vēstnieks, sludinātājs, kurš darbojas Dieva vārdā. Praviešu loma un nozīme Izraēļa tautas dzīvē bija ļoti svarīga. Kumranas tuksnesī pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados tika atrasts pravieša Isaja grāmatas tīstoklis – grāmata bija palikusi gandrīz pilnīgi laika zoba neskarta. Šis atradums jau ir iemantojis pasaules slavu.
Isaja pravietojumu grāmatas 2. daļu (40.–55. nodaļa) rietumu Bībeles speciālisti sauc par Izraēļa mierinājuma grāmatu. Ir pētnieki, kas uzskata, ka šo grāmatas daļu ir rakstījis cits cilvēks. Taču tradicionāli tomēr tiek uzskatīts, ka visu grāmatu ir sarakstījis viens autors, tikai tas noticis dažādos laika posmos. Viena pravietojumu daļa uzrakstīta līdz Bābeles gūsta laikam, otra daļa – pēc šī gūsta.
Fragments no Isaja grāmatas 49. nodaļas, kuru pārdomājam šodien, ir Kunga kalpa dziesmas otrā daļa. Vārdi: “Tu esi mans kalps, Izraēl, kurā Es gribu daudzināts būt,” – neattiecas uz vēsturisko Izraēļa tautu, bet uz Kunga kalpu, proti, Mesiju, kurš tiek uzlūkots kā visas cilvēces pārstāvis, kā tas, kurš gan uzņēmies uz sevis cilvēces grēkus, gan kļuvis Pestītājs, ar savām ciešanām slavēdams Dievu. Jēzus Kristus vārdus, kas tika izteikti Pēdējo vakariņu laikā: “Tagad Cilvēka Dēls ir paaugstināts un Dievs ir paaugstināts Viņā,” (Jņ 13, 31) – var uzskatīt par ideālu komentāru augstāk minētajiem Isaja vārdiem. Vēl pievienosim slavenā sprediķotāja un Svēto Rakstu skaidrotāja svētā Jāņa Zeltamutes sacīto: “Dievs uzskata mūsu pestīšanu par savu slavu.”
Savukārt dziedot vai lasot 40. psalmu, mēs it kā ienākam Jeruzalemes templī. Atcerēsimies, ka psalmus kā lūgšanas lasa triju reliģiju sekotāji – jūdi, visu konfesiju kristieši un Islama ticīgie jeb musulmaņi. Ir droši zināms, ka Kungs Jēzus labi pārzināja psalmus. Ar psalmu vārdiem Viņš lūdzās, piesists krustā. 40. psalms ir ņemts no pirmās psalmu grāmatas. Pavisam šo psalmu grāmatu ir piecas – līdzīgi kā Torā ir piecas Mozus grāmatas. Pirmās grāmatas psalmi ir slavas dziesmas Kungam. Vēstules ebrejiem autors norāda, ka 40. psalma vārdi no 7.–9. pantam ir pravietojums par Kristu. Bīskapi un priesteri lūdz Dievu ar šī psalma desmitās rindkopas vārdiem: “Es sludināju Tavu taisnību lielā draudzē, lūk, savas lūpas es neaizvēru – Kungs, Tu zini.”
Šīs svētdienas Evaņģēlija lasījums ir no svētā Jāņa rakstītās grāmatas, kuras sākuma vārdi ir vienmēr iedvesmojuši ticīgos: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija Vārds.” Baznīcas mākslā no ļoti seniem laikiem ir pieņemts svēto Jāni simboliski attēlot kā ērgli. Šis skaistais un drosmīgais putns spēj uzlidot ļoti lielā augstumā, nesalīdzināmi augstāk par citiem putniem. Saules staru gaisma viņa acis nespēj apžilbināt. Līdzīgi arī evaņģēlista skatījums un viņa rakstītie vārdi paceļas augstu pāri ikdienai. Līdz Vatikāna II koncilam katras Svētās Mises noslēgumā celebrants no īpašas greznas tāfelītes lasīja Jāņa evaņģēlija prologu – grāmatas sākuma tekstu līdz 14. pantam. Savukārt joprojām ik Svētajā Misē vārdi, kurus dzirdējām šīsdienas lasījumā, – lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, – tiek izsacīti, kad bīskaps vai priesteris pēc konsekrācijas paceļ un rāda tautai Vissvētāko Sakramentu. Jēzus savas zemes dzīves laikā, pieņēmis cilvēka miesu un kļuvis patiess cilvēks, atbildēja uz Jāņa Kristītāja aicinājumu, kas bija adresēts grēciniekiem – nākt un nožēlot grēkus. Lai arī Viņš grēka nepazina, arī Jēzus devās uz Jordānu, un toreiz pasaulē pirmo reizi izskanēja vārdi: “Lūk, Dieva Jērs!” Šodien, mūsu laikmetā, kad Svētās Mises celebrants, pacēlis Vissvētāko Sakramentu, izsaka šos vārdus, atskan zvana skaņas, mudinot ticīgos pielūgt Kungu un parādīt Viņam godu.
Šīs svētdienas Evaņģēlijā ir liecība par visu Vissvēto Trīsvienību. Es redzēju Garu kā balodi nolaižamies no debesīm un paliekam pār Viņu. (Jņ 1, 32) Katrs kristietis Dievu Svēto Garu saņem Kristības sakramentā un īpašā veidā – Iestiprināšanas sakramentā.
Godātie kristieši! Savā ikdienas dzīvē mēs katru dienu uzlūkojam Dieva radīto pasauli un redzam arī tumsas gara darbību. Pasaules Pestītājs Jēzus Kristus, mirdams mocekļa nāvē uz krusta Golgātas kalnā, atdeva savu dzīvību par visas pasaules pestīšanu. Pirms nāves Jēzus lūdza Debesu Tēvu par visu pasauli un par visiem cilvēkiem, kas dzims un dzīvos līdz pat laiku beigām. Šo Jēzus lūgšanu evaņģēlists Jānis ir pierakstījis savas Prieka Vēsts 17. nodaļā. Mūsu garīgā Māte – svētā, katoliskā Baznīca – visos laikos aicina savus ticīgos lūgties ar Jēzus toreiz izteiktajiem vārdiem. Trīsvienīgais Dievs vienmēr uzklausa lūgšanu, kuras vārdus pasaulei atstājis Viņa Dēls un mūsu Kungs Jēzus Kristus, kurš pats ir sacījis: “Lūdziet, un jums taps dots!” Amen. Mieramtuvu.lv |
