Ne jau paši par sevi viņi tādi ir, bet gan kā tās gaismas līdzdalībnieki, kas ir Kristus. Paši par sevi mēs esam tikai tumsība. Vienīgi Viņš ir sāls un gaisma.
Jēzus ir zemes sāls. Bez Viņa pasaule ir kā bez sāls, tai trūkst mūžības garšas; bez Viņa pasaule ātri bojājas, līdzīgi kā ātri bojājas nesālīti produkti. Par sāli pasaulei ir Kunga dievišķība, Viņa Gars, ko Viņš ir it kā injicējis pasaulē ar savu iemiesošanos un augšāmcelšanos. “Lai par kādām lietām es dzirdētu vai lasītu,” sacījis svētais Bernards, “viss man šķiet kā bez sāls, ja es tur neatrodu Jēzus vārdu.”
Kādā nozīmē Jēzus attiecina uz saviem mācekļiem šo priekšrocību – būt par zemes sāli? Tādi viņi ir tik lielā mērā, cik, Dieva Vārda apgaismoti, spēj atspoguļot Kristus gaismu citiem cilvēkiem – līdzīgi kā mēness atspoguļo saules gaismu, kad saule jau ir norietējusi. Kā Kristus dievišķības un Viņa Gara līdzdalībniekiem Kunga mācekļiem ir jāiedvesmo citi cilvēki – savi brāļi.
Tādu uzdevumu kristieši saņem svētajā Kristībā, kad, pasniedzot jaunkristītajam degošu sveci, priesteris saka: “Saņem Kristus gaismu!” Kristībā mēs saņemam Kristus Garu, tāpēc līdzīgi Viņam arī paši kļūstam par zemes sāli. Savu mazo gaismekli mēs iededzam no Viņa lielās gaismas. Tāpēc svētais Pāvils var teikt: “Kādreiz jūs bijāt tumsība, bet tagad esat gaisma Kristū.” Tieši Kristū – ne paši sevī. Būt gaismai – patiesībā tā pat nav ne dāvana, ne uzdevums, kas mums tiek dots, jo to izpildīt mums nemaz nebūtu pa spēkam, – tas ir pats Jēzus, kas nāk pie mums un dara mūs par savu templi. Tātad mūsu uzdevums ir cits: no Viņa tempļa iekšpuses ļaut atklāties uz āru Kristus gaišajai klātbūtnei. Tāpēc ir jāsamazina mūsu samaitātās un egoistiskās dabas sienu biezums, lai ar mūsu starpniecību Jēzus kļūtu saskatāms citiem un lai citus aizsniegtu Viņa gaisma un Viņa mīlestība. Ir svarīgi, lai arī šodien Jēzus mūsos varētu būt par pasaules gaismu un zemes sāli. Citiem vārdiem sakot: mums ir jābūt Viņa lieciniekiem cilvēku priekšā, kā Kungs pats mums to ir pavēlējis (sal. Apd 1, 8).
Teiktais mums palīdz saprast, kā mums jābūt par pasaules gaismu un zemes sāli. Intensīvi izdzīvojot savu kristīgo pārliecību, esot par gaismu, par prieku citiem, spējot mīlēt citus tāpēc, ka Jēzus klātbūtne mums dāvā šo spēju. Tiem, kas vēl nav atklājuši Jēzu, mēs varam liecināt, ka vienīgi Viņš dod jēgu mūsu eksistencei un prieku dzīvot, ka vienīgi Viņš dod spēku, kad tas nepieciešams, visu sākt no jauna.
Dažas kristīga cilvēka īpašības ir sevišķi svarīgas, liecinot par Kristu: laipnība, žēlsirdība, augstsirdība. Labestība pret cilvēkiem ir daudz vajadzīgāka un pārliecinošāka nekā vārdi par patiesību.
Jēzus runā arī par kaut ko daudz konkrētāku: par labajiem darbiem, tas ir, gaismas darbiem, kurus redzēdami, cilvēki tiek mudināti slavēt mūsu visu Tēvu Debesīs. Svēto Rakstu lasījumi tieši to arī uzsver. Klausoties pravieša Isaja vārdos, šķiet, ka tie ir rakstīti šodien un mums: “Dalies savā maizē ar izsalkušo, uzņem mājās nabagus un tos, kam nav pajumtes. Kad redzēsi kādu kailu, apģērb viņu. [..] Ja neapspiedīsi otru, draudīgi nerādīsi ar pirkstu, [..] tad tumsā uzausīs tava gaisma.” Lūk, ko nozīmē būt par gaismu pasaulei un darīt gaismas darbus. Ja mēs to neatzīstam, tad mūsu ticība nav patiesa. Ja minētos dzīves gadījumus neņem vērā, tad nemaz nevar runāt par kristieti kā gaismu pasaulei un sāli zemei. Izsalkušo šodien ir vairāk nekā jebkad agrāk; ir aprēķināts, ka vairāk nekā trešā daļa no zemes iedzīvotājiem cieš badu. Arī bez pajumtes ir daudzi, arī mums tuvi cilvēki. Izlikties, ka to neredzam, nozīmē rīkoties kā levīts, kurš ceļā uz Jeruzalemi pagāja garām ceļmalā gulošam ievainotam cilvēkam. Labi, ka aiz viņa gāja samarietis. Protams, ne jau katrs no mums varam dot pajumti vai mājvietu trūcīgajam, tomēr mēs ikviens savā veidā varam palīdzēt likteņa pabērniem.
Kas ir tie, kuriem mums ir jābūt par gaismu? Evaņģēlijs saka – mums ir jābūt par gaismu un sāli pasaulei un zemei. Pasaule vispirms ir tā vide, kurā dzīvojam, kurā paiet mūsu ikdiena: ģimene, darba vieta. Ja tai nepievēršam uzmanību, tad pastāvīgi dzīvojam kaut kādā iluzorā atsvešinātībā, it kā “ne-klātbūtnē”. Jēzus runā par reālu gaismu, kuru liek lukturī, lai tā apgaismotu tos, kas atrodas mājā. Runājot par citu apspiešanu, par valdonīgiem un rupjiem vārdiem, nedrīkstam aizmirst, ka šāda iedomība un valdonīgums vispirms ir jāizskauž no ģimenes vidus – starp vīru un sievu, starp vecākiem un bērniem, starp jauniešiem un sirmgalvjiem – un tikai pēc tam varēsim no tā visa atbrīvoties sociālajā un darba vidē. Jēzus norādījums būt par gaismu tiem, kas ir mājā, būtu jāsaprot burtiski. Mums ir jābūt Kristus lieciniekiem un Viņa likumu pildītājiem vispirms attiecībās ar tiem, ar kuriem kopā dzīvojam. Nav jākautrējas savā ģimenē apliecināt kristīgu stāju ar kādu savstarpējas cieņas žestu. Bailes no cilvēku ieskatiem ir kavēklis, kas neļauj atklāties kristīgās ticības gaismai.
Būt par gaismas nesējiem citiem nav viegls pienākums. Tas nozīmē dot sevī vietu Jēzum, atbrīvojoties no visa liekā, kas tur būtu. Tāpēc Jēzus ir paredzējis arī neizdošanās iespēju: gaisma var nodzist, sāls var zaudēt savu sāļumu. Tas nav abstrakts pieņēmums, bet gan ikdienas realitāte. Izdzisis kristietis ir tas, kura dzīvei vairs nav nekā kopīga ar Evaņģēliju. Tad viņš arī kļūst nožēlojamākais no visiem cilvēkiem. Apkārtējie viņu nosoda un nicina par konsekvences trūkumu. Un cik daudz ir tādu! Jēzum tiešām bija taisnība: pasaule nezina, ko iesākt ar šiem izdzisušajiem gaismekļiem un nederīgās sāls kaudzēm.
Uzturēt dzīvu Kristībā saņemto liesmiņu ir jāpūlas no dienas dienā. Ikreiz, kad tā dziest, šī uguns no jauna jāiededz no tās lielās liesmas, kas ir Kristus. Dalība Euharistijā mums dod šo iespēju. Katru nedēļu tā mūs atjauno un no jauna iededz Kristības brīnumu, aicinot būt par pasaules gaismu un zemes sāli. Bet mūsu vislielākais iepriecinājums ir tas, ka Euharistija mums patiešām dāvā spēku tādiem būt. Mieramtuvu.lv |
