Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Buttiljoni: kristiešiem nav citas Eiropas
17.01.2005 pl. 21:35

Terēze Druka, Vatikāna radio

"Dievs mūs ir aicinājis sniegt liecību tādā Eiropā, kura diskriminē kristiešus un apiet Dievu savas konstitūcijas preambulā. Mums nav citas Eiropas. Tieši šajā Eiropā mums nākas vest kulturāli-politiskas batālijas aizstāvot kristīgās vērtības. Konstitūcija nodrošina tādas cīņas noteikumus."

"Tā ir vienīgā konstitūcija, kāda mums ir, bet mums ir nepieciešama konstitūcija. Šaubos vai kaut ko mums līdzēs tās atmešana, jo citas mums nav," – poļu žurnālistiem teica Itālijas ministrs Eiropas jautājumos Roko Buttiljoni, kurš pagājušajā nedēļā bija ieradies Polijā.

Itāļu politiķis pieminēja arī Eiropas panākumus pasaules līmenī. Viņš norādīja, ka šodien visā pasaulē, bet it īpaši Āfrikā notiek kari, tostarp Eiropā izdodas labāk sargāt mieru, kas pēc Butiljoni domām ir Eiropas integrācijas procesu auglis.

Polijas Primas kardināls Juzefs Glemps, ar kuru itāļu politiķis tikās Varšavā, atzina, ka Buttiljoni sarunā ar viņu deva liecību savai mīlestībai pret Eiropu. Kardināls secināja, ka, līdzīgi kā Buttiljoni, viņš cer uz Vienotu Eiropu, kas ar vien vairāk sadarbojas, kur ir ar vien lielāka solidaritāte starp atsevišķām valstīm.

Savas vizītes laikā Profesors Roko Buttiljoni apmeklēja arī Ļubļinas Katoļu Universitāti, kur uzstājās ar referātu Sirdsapziņas primāts politikā. Buttiljoni – filozofs, jurists un politiķis ir šīs universitātes goda doktors.

Referātā tika iztirzāti tādi jēdzieni kā patiesība, sirdsapziņa, ticība politikas un Vienotas Eiropas kontekstā. Profesors tajā pārrunāja arī jautājumu par Eiropas kristiešu nepārtraukto saucienu pēc kristīgajām vērtībām Vienotajā Eiropā. Viņš norādīja, ka būtībā tās ir naturālas, dabiskas vērtības.

"Vai brīvība, saprāts un ģimene nav dabiskas vērtības? Protams, tās reizē ir arī kristīgās vērtības, taču tikai tādēļ, ka kristīgā atklāsme apstiprina un padziļina vērtības, kuras jau ir klātesošas radīšanas līmenī un principā ir pieejamas katram cilvēkam. Tādēļ mūsu cīņai nav konfesionāls raksturs: tā ir laicīga, racionāla, cilvēciska. Nebalstās uz reliģiskas dogmas, bet uz cilvēciskā, pilsoniskā un politiskā racionālisma. Protams, ir taisnība, ka tad, kad Eiropa attālinās no kristietības, tā līdz ar kristīgo patiesību zaudē arī cilvēcisko patiesību par mūsu vēsturi un mūsu kultūru. Mūsdienu nihilisma būtība slēpjas nevis Dieva nāvē, bet drīzāk cilvēka nāvē, civilizācijas un kultūras dekonstrukcijā. Kā teica kardināls Josefs Ratcingers, Eiropa, kura atmet kristietību, sāk neieredzēt pati sevi un tiecas pēc pašas cilvēciskā tēla iznīcināšanas."

Referātā Roko Buttiljoni atsaucās arī uz savu īso, bet ļoti konkrēto Eiropas politiķa pieredzi un, balstoties uz šo pieredzi, uzdeva trīs jautājumus par mūsdienu Eiropas vispārējo tēlu.

Vai fakts, ka Eiropas politiķu daļa, kas vērsās pret Buttiljoni viņa reliģiskās pārliecības dēļ, liecina par to, ka Eiropas Savienībā kristieši pieder pie otrās kategorijas? Meklējot atbildi uz šo jautājumu referents norādīja, ka risinājums te ir jāvirza divos līmeņos: institucionālā – Eiropas Parlamentam ir jāizstrādā mehānismi, kas nākotnē neļautu vairākumam veikt tāda veida pārkāpumus; un kristiešu vidū, kuri Eiropā patiesībā neatrodas mazākumā, bet gan ir sadalīti un pasīvi.

Tālāk Profesors mēģināja rast atbildi uz jautājumu kādēļ tas viss notika? Protams, gribēja pazemot vienu kristieti, lai iebiedētu citus. Gribēja parādīt, ka atsauces uz Dievu Konstitūcijā izslēgšanai nav gadījuma raksturs, bet tas ir pozitīvs apliecinājums citai ticībai – ateisma, relatīvisma un antikristietības ticībai. Pēc autora domām šī cita ticība kļūst par iemeslu ne tikai Eiropas garīgai nāvei, bet arī tās fiziskai iznīcībai.

Visvairāk Eiropu šodien apdraud nevis islāms, bet nihilisms, kurš rodas tās iekšienē un izraisa mūsu vitalitātes un potencialitātes avota izžūšanu. Vai varēsim pārmest islāmam mūsu zemju ieņemšanu, ja Eiropa bez bērniem pati atbrīvosies no cilvēkiem un izzudīs no vēstures? Buttiljoni savā referātā norādīja uz oficiāli pieņemtu kursu Eiropas līmenī, kurš tiecas pēc dabiska ģimenes modeļa tēvs, māte, bērni izmaiņām, tiecoties pēc viendzimuma laulību vispārējas atzīšanas vai piedaloties tā saucamajā pro-active action, t.i. aktīva homoseksuāla dzīves veida promocijā valsts līmenī.

Šādā kontekstā referātā tika uzdots trešais jautājums: Vai Eiropa, kas baidās vai kaunas savas Konstitūcijas preambulā minēt Dieva vārdu, Eiropa, kura vēlas diskriminēt kristiešus, reducējot tos par otrās kategorijas pilsoņiem, Eiropa, kura dodas vieglas pašnāvības virzienā un kuru tik aklu padara naids pret pašu sevi, ka tā par ienaidniekiem uzskata tos, kas vēlētos to pasargāt – vai tā Eiropa ir vēl mūsu Eiropa? Vai atrašanās tādā Savienībā ir vēl jēga?

Referents, norādot, ka ļoti labi izprot dotā jautājuma pamatojumu, tūlīt pat arī sniedza atbildi, ka atteikšanās no cīņas, pēc viņa domām būtu kļūda. Vienkārša patiesība ir tāda: mēs esam Eiropa… Nav citas Eiropas. Pēc Buttiljoni domām nav arī tādas Eiropas valsts, kuru neskartu nihilisma slimība. Tātad, ja nevaram pamest Eiropu, mums tajā ir jāiekļaujas vēl dziļāk, apņemoties vest cīņu par cilvēku ar vēl lielāku apņēmību un pasiju.

• • • • •