Patiešām, ikviena kristieša dzīve iesākas un attīstās ciešā Svētās Trīsvienības klātbūtnē. Tā, piemēram, jau mūsu dzīves rītausmā, vismaz kristīgās dzīves rītausmā, mēs tikām kristīti Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā. Ar šo pašu svētību ikviens ticīgais, atstājot šo pasauli, tiek guldīts zemes klēpī. Ikviena cilvēka saistība ar Svēto Trīsvienību ir tik cieša, ka apustulis Jānis par to izsakās – Tā mīt mūsos, un mēs esam Tās templis.
Kāds varētu jautāt: bet kāpēc kristiešiem ir jātic Svētajai Trīsvienībai? Vai tad nepietiek ar ticību Dieva eksistencei, kas jau tāpat vienam otram sagādā grūtības? Kur nu vēl ticēt, ka šis Dievs ir viens, bet reizē sastāv no trim Personām! Atbilde, manuprāt, varētu būt šāda: kristieši tic Trīsvienīgajam Dievam, jo viņi tic, ka Dievs ir mīlestība. Bet, ja Dievs ir mīlestība, tad Viņam kāds ir jāmīl, jo mīlestība, kas nav uz kaut ko vērsta, nevar pastāvēt.
Ko tad Dievs mīl, lai Viņu varētu saukt par mīlestību? Protams, tie varētu būt cilvēki, taču cilvēki tika radīti varbūt tikai pirms dažiem miljoniem gadu. Bet Dievs savukārt nevarēja kļūt par mīlestību tikai kādā konkrētā laika brīdī, jo Viņš ir nemainīgs. Varbūt Dievs mīlēja Visumu? Bet arī Visums pastāv tikai dažus miljardus gadu. Ko tad mūžīgais Dievs mīlēja, lai Viņu varētu saukt par mīlestību? Nevaram arī teikt, ka Viņš mīlēja sevi, jo sevi mīlēt – tā nav mīlestība, bet drīzāk egoisms, vai, kā psihologi saka, – tas ir narcisisms.
Un, lūk, kristīgā Atklāsme, kuru Baznīca mums sniedz, ir šāda: Dievs kopš mūžīgiem laikiem ir mīlestība pats sevī, un kopš mūžīgiem laikiem Viņā ir Dēls, Dieva Vārds, kas tiek mīlēts ar nebeidzamu mīlestību, un šīs mīlestības saites ir Svētais Gars.
Patiešām, katrā mīlestībā vienmēr pastāv trīs realitātes – viens ir tas, kurš mīl, otrs ir tas, kuru mīl, un trešā ir mīlestība, kas viņus vieno. Kristiešu Dievs līdz ar to ir viens, bet trijās Personās, jo tā ir mīlestības vienība. Un šajā mīlestībā saplūst vienība ar dažādību, citiem vārdiem sakot, mīlestība rada vienību dažādībā – vienību vēlmēs, domās, savukārt dažādība pastāv Personās, Viņu rakstura īpašībās.
Tagad, kad esam mazliet aplūkojuši kristīgo doktrīnu par Svēto Trīsvienību, palūkosimies uz to, ko mēs savā praktiskajā dzīvē varam pielietot no šīs mīlestības vienības, kas ir Dievā. Mēs redzējām, ka Svētā Trīsvienība ir kā modelis ikvienai cilvēciskai kopienai, sākot jau ar pašu elementārāko, kas ir ģimene. Ko ģimene var mācīties no Svētās Trīsvienības? Lasot Jauno Derību, vietās, kur tiek pieminētas trīs dievišķās Personas, tiek ievērota kāda svarīga regula, proti, katra dievišķā Persona nerunā par sevi un nepievērš uzmanību sev, bet gan runā un pievērš uzmanību otram. Tā, piemēram, kad Debesu Tēvs runā, Viņš vienmēr vēlas kaut ko atklāt par savu Dēlu. Uz Tabora kalna Viņš saka: “Šis ir mans mīļais Dēls, Viņu klausiet!” Nemaz jau nerunājot par Jēzu, kurš nevēlējās neko citu kā vien atklāt pasaulei Tēvu. Arī Svētais Gars, kad iemājo ticīga cilvēka sirdī, māca pazīt Dievu kā Tēvu un Jēzu kā Pestītāju.
Iedomāsimies, kas notiktu, ja šis pats princips kļūtu par ikvienas ģimenes dzīves sastāvdaļu. Ja tēvs, piemēram, ne tik daudz rūpētos par savas autoritātes izcelšanu, bet gan to censtos piedēvēt mātei. Savukārt cik jauki būtu, ja māte, pirms savam bērnam iemācītu pateikt mamma, viņam iemācītu pateikt tētis. Kāds kvalitatīvs solis tad tiktu sperts laulāto attiecībās! Šāda veida mīlestības attiecības ļoti labi saprata Marija, jo, uzrunājot Jēzu pēc Viņa atrašanas templī, Marija saka: “Tavs tēvs un es, mēs ar sāpēm Tevi meklējām.” Tātad Tavs tēvs un es, nevis es un Tavs tēvs. Šķiet, ļoti vienkārši – tikai pirmajā vietā likt otru, bet cik ļoti tādējādi uzlabotos mūsu attiecības ģimenēs un kopienās. Tās kļūtu par Svētās Trīsvienības atspulgu.
Sākumā mēs teicām, ka jau no Kristības brīža esam cieši saistīti ar Svēto Trīsvienību, kas mūs pavada visas dzīves garumā. Un ir kāda maza zīme, kas mums atgādina par Trīsvienības klātbūtni un palīdz ar To kontaktēties. Tā ir mums tik labi pazīstamā krusta zīme. Apzīmējot sevi ar krusta zīmi, mēs pieminam Kristus nāvi un augšāmcelšanos un, izrunājot vārdus: “Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā,” – atdodam godu Svētajai Trīsvienībai. Tāpēc būtu ļoti vēlams, lai mēs aizvien vairāk atklātu šīs krusta zīmes nozīmi un efektivitāti un censtos izvairīties to lietot steigā un neapdomīgi. Ikreiz, kad apzīmējam sevi ar krusta zīmi, mēs uzticam sevi Trīsvienīgajam Dievam, piesaucam Viņa aizsardzību pret ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem, kā arī darām dzīvāku savu ticību. Vienmēr ir tik patīkami redzēt, kā tēvs vai māte māca savam bērnam apzīmēt sevi ar krusta zīmi. Tā viņu noteikti pasargās tur, kur pašu vecāku spēki nespēj aizsniegties. Tāpēc lai šī zīme mums visiem ir lielā godā un cieņā – Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā. Amen. Mieramtuvu.lv Foto: Īru āboliņu sv. Patriks (5.gs.) savā evaņģelizācijā izmantoja, lai censtos izskaidrot Svētās Trīsvienības būtību |
