Lai arī līdzībās allaž tiek runāts par šīs zemes lietām un vienmēr tiek izmantoti ikdienā sastopami tēli, tomēr gala rezultātā klausītājs aizdomājas par garīgo realitāti. Kungs Jēzus uzrunā savus mācekļus cilvēku ikdienas valodā, lai viņi iemācītos runāt ar Dievu Viņa dievišķās mīlestības valodā. Ja, noklausoties vai izlasot Svētajos Rakstos ietverto līdzību, tā neliek mums aizdomāties par savas dvēseles stāvokli Dieva priekšā, tas nozīmē, ka līdzība savu mērķi nav sasniegusi un cilvēka sirds joprojām paliek Dievam aizslēgta un pasaulīgo rūpju notrulināta.
Šodienas Evaņģēlija lasījumā dzirdētā līdzība par vīnadārzu ir samērā viegli saprotama un daļēji turpat arī izskaidrota. Tomēr aplūkosim dažus aspektus, kuri tiešā veidā netika minēti vai izskaidroti šajā līdzībā. Vispirms pievērsīsim uzmanību apstāklim, ka vīnadārzu iestādīja nevis vīnkopji vai kādi citi strādnieki, bet namatēvs pats. Tas liek uzlūkot vīnadārzu jaunā gaismā: vīnadārzs te ir realitāte, kuru vīnkopji nevar radīt paši. Šajā ziņā vīnadārzs sasaucas ar kādu citu dārzu, kas minēts Bībeles pirmajās lappusēs, – ar Paradīzes dārzu, kuru radīja Dievs un kurā Viņš uzticēja cilvēkam visas materiālās radības pārvaldīšanu, kas savukārt sasaucas ar vīnadārza iznomāšanu vīnkopjiem. Līdz ar to sākam apjaust, ka pirmā cilvēka grēks kaut kādā veidā ir saistīts ar to, ka vīnkopji piesavinājās vīnadārza augļus. Abos gadījumos redzam vienu kopīgu iezīmi: gan Ādams, gan vīnkopji vēlējās kļūt par situācijas noteicējiem. Aizliegtā koka augļi solīja cilvēkam laba un ļauna atzīšanas spējas, kā rezultātā viņš cerēja kļūt kā Dievs, bet bez paša Dieva, bez Viņa palīdzības. Vīnkopji gribēja kļūt noteicēji pār dārza pārvaldīšanu un dēla mantojumu. Mums ir grūti iztēloties, kas būtu noticis, ja cilvēks būtu atteicies no savas tieksmes kļūt kā Dievs, taču mēs varam attīstīt līdzības iespējamo scenāriju, saskaņā ar kuru vīnkopji būtu atdevuši augļus savā laikā, – viņi saņemtu atalgojumu un, iespējams, kļūtu līdzdalīgi vīnadārza augļu baudīšanā.
Radot cilvēku pēc sava attēla un līdzības, Dievs viņu neradīja kā savu konkurentu, bet gan kā draugu – kā būtni, kas aicināta brīvprātīgi būt līdzdalīga Dieva mīlestības apmaiņā un Viņa dievišķībā. Tas, ka cilvēks arvien vēl cenšas uzkundzēties otram, tiecas pats noteikt labā un ļaunā robežas un pilnībā kontrolēt savu dzīvi, tādā veidā atmetot tās stūrakmeni – Jēzu Kristu, liecina par to, ka lepnības grēks, kas ir tikpat vecs kā šī pasaule, joprojām mājo dziļi cilvēka sirdī. Tādēļ arī Evaņģēlija līdzības joprojām nav zaudējušas savu aktualitāti. Mieramtuvu.lv | 
