Un šī dāvana-uzdevums nav uzticēta tikai dažiem, bet gan visiem kristītajiem” (Vēstījums vispasaules misiju dienā 2011).
Šīsdienas Evaņģēlija lasījums – Kunga dāvana savai tautai – atklāj ikvienas Baznīcas misijas pamatus. Jēzus, norādot uz lielāko bausli, atbild Likuma zinātājam: “Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un ar visu savu prātu. Tas ir pirmais un vislielākais bauslis. Bet tam līdzīgs ir otrs: tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Šajos divos baušļos ir ietverts viss Likums un pravieši.”
Jēzus atbild, citējot Atkārtotā likuma grāmatu (6, 5) un Levītu grāmatu (19, 18), vienlaikus uzsverot tālaika jūdaismam saprotamas kategorijas: Dieva bijāšanu (gr. eusebeia) un taisnīgumu (gr. dikaiosyne). Šie divi veido arī pagānu-grieķu tikumu kanonu. Kristus uzrunā tos, kuriem Dieva Vārds ir kļuvis vienīgi par “tev būs” un “tev nebūs” normu ievērošanu un kuri to no dzīvā Vārda reducē līdz likuma burtam.
Jēzus saka skaidri – Dievs vispirms! Tas liek aizdomāties, kā un kādas attiecības cilvēks veido ar dzīvo Dievu; tas liek vērst skatienu uz liturģiju – kalpošanu Dievam. Benedikts XVI kādas savas grāmatas ievadā uzsver, ka, iesākot ar liturģijas tēmu, nešaubīgi tiek celts gaismā Dieva primāts, Dieva tēmas absolūtā prioritāte. Dievs vispirms – tiek pateikts, iesākot ar liturģiju. Kur skatiens uz Dievu nav noteicošais, viss pārējais zaudē savu virzienu. Svētā Benedikta regulas vārdi nekas lai nav augstāks par Dieva darbu! (RB 43, 3) īpašā veidā attiecas uz mūku dzīvi, bet, nosakot prioritāšu kārtību, šie vārdi ir nozīmīgi visas Baznīcas dzīvei un katram konkrētam cilvēkam. Baznīcas dievkalpojums ir skola, kurā varam padziļināt savu izpratni un attīstīt jaunu pasaules uztveri, pirmo vietu ierādot Dieva primātam. Varbūt tieši izprasta, iekšēji sagatavota un cienīgi svinēta liturģija paklausībā Baznīcai ir iesākums ikvienai misijai, jaunai evaņģelizācijai un garīgajai atmodai? Tomēr vienlaicīgi jāpatur prātā, ka liturģija nav vieta priestera vai draudzes atraktivitātes izpausmēm vai pierādījums tam, cik aktīvi cilvēki ir iesaistījušies draudzes kalpošanā, pretējā gadījumā tā draud pārvērsties par banālu šovu un lētu pašapmierinājumu, kad Dievs no Noslēpuma tiek reducēts līdz vienkārši cilvēciskajam.
Šāgada Vēstījumā pāvests turpina: “Baznīcas misija nemitīgi tiek atjaunota liturģiskajās svinībās, īpaši Euharistijā, kuras noslēgumā arvien atbalsojas augšāmceltā Jēzus dotais uzdevums apustuļiem: “Ejiet...” (Mt 28, 19) Liturģija vienmēr ir sauciens “no pasaules” un jauna sūtība “pasaulē”, lai liecinātu par pieredzēto – par Dieva Vārda pestījošo spēku, Kristus pashālā Noslēpuma pestījošo spēku. Visi, kas ir sastapuši augšāmcelto Kungu, ir jutuši nepieciešamību to pasludināt citiem, kā to darīja Emausas mācekļi.”
Tas liek apzināties, ka ikviena cienīgi un apzinīgi svinēta liturģija – Svētā Mise, sakramenti, Stundu liturģija – pārveido kristieša dzīvi nemitīgā pateicībā Dievam, tātad pati dzīve kļūst par liturģiju un tā aptver ikvienu dzīves jomu. Tādēļ arī kļūst iespējams otrais bauslis, “līdzīgs” pirmajam: “Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.” Dzīve ar Dievu kā nemitīga misija, nepārtraukta Labās Vēsts un dievišķo brīnumveikumu sludināšana. “Šādi, caur līdzatbildīgu dalību Baznīcas misijā, kristietis kļūst par Kristus dāvātās kopības, miera un solidaritātes veidotāju un līdzdarbojas Dieva pestījošajā plānā visai cilvēcei.” Mieramtuvu.lv | 
