Par katru dievlūdzēju, protams, varam tikai priecāties un Dievam no sirds pateikties, taču vienlaikus gluži nevilšus rodas jautājums: kas tieši šajā svētku dienā dievnamam piesaista lielāku ticīgo pulku nekā parastās liturģiskā gada svētdienās? Kas mudina arī mazliet kūtrākus baznīcā gājējus vēsā un drēgnā vēla rudens rītā posties ceļā, doties laukā no siltas un omulīgas ģimenes mājas un, mērojot lielāku vai mazāku ceļa gabalu, laicīgi kāpt pāri pār baznīcas slieksni un ieņemt savu vietu dievnama askētiski cieto solu rindās? Šodien taču nav ne Ziemassvētki, ne Lieldienas, nav arī Vasarsvētki vai Dievmaizes svētki, dienas, kad ne tikai katrs daudzmaz apzinīgs kristietis savā sirdsapziņā atceras par pirmo baznīcas bausli, bet kad uz baznīcu atnāk arī tā kristiešu auditorija, kas saikni ar baznīcu drīzāk uztur, pateicoties kādam šķietami otršķirīgam iemeslam, piemēram, emocionāli jeb sentimentāli niansētai gribas izvēlei (vēlmei piedalīties kopš bērnības iemīļotajos svētku dievkalpojumu ritos) vai arī kulturālās (latgaliskās, suitiskās) identitātes apziņai.
Varbūt jūs teiksiet, ka šajos svētkos ticīgos mobilizē svētīgas piemiņas pāvesta Pija XI (1922–1939) dievlūdzējiem apsolītās atlaidas? Bez šaubām, apzinīgs katolis nekad nekavēsies izmantot iespēju saņemt kādu papildu balvu no Kristus līgavai, Baznīcai, piešķirtā žēlastību pūra. Atlaidu dievkalpojumu un labo darbu prakse ir brīnišķīgs instruments, lai palīdzētu ticīgajiem atgriezties žēlastības stāvoklī, proti, steigties nožēlot un izsūdzēt grēkus, baudīt sakramentus un apņemties ar Dieva palīgu dzīvot kristieša cienīgu dzīvi. Tāpēc Kristus, Karaļa, svētkiem 1925. Jubilejas gadā pāvests Pijs XI izsludināja jo bagātīgas atlaidas. Bet tikpat labi varam teikt, ka apzinīgs kristietis, kam ir skaidrs priekšstats, kā funkcionē gadsimtos pārbaudītā atlaidu prakse, apmeklēs dievnamu ne tikai lielajos svētkos kā šodien, bet katrā jaunā liturģiskā gada svētdienā.
Varbūt šajos svētkos mūs vairāk uzrunā skanīgais svētku nosaukums – Kristus, Karaļa, svētki? Ja piesaistes elements attiektos uz apzīmējumu “karalis”, tad noteikti baznīcēnu vidū lielākā daļa būtu mazas, jūsmīgas meitenes, kas no savām vietām dievnama pirmajā solā uz visām pusēm grozītu cirtainās un bižainās galvas, lūkojot, pa kurām durvīm – vai no sakristejas vai ērģeļu luktas – baznīcā ienāks gaidītais pasaku ķēniņš. Vecākiem pa ceļam uz baznīcu būtu jāatbild uz jautājumiem, vai šis karalis būs tikpat viegli izkrāsojams kā princis no bilžu grāmatas par Sniegbaltīti un 7 rūķīšiem. Varbūt Kristus, Karaļa, svētkos altāra priekšā prožektoru gaismā laistīsies Pelnrušķītes kristāla kurpīte? – bērnu fantāzija uzbur saistošu ainu, kā Mises kulminācijā uz balta zirga baznīcā iejās stalts karaļdēls un, draudzei gavilējot, atradīs kristāla kurpīti vai vismaz par ķirbi pārvērsto rotaļu karieti.
Ja gadījumā Kristus, Karaļa, svētkos jāuzklausa šādi vai līdzīgi prātojumi, lūdzu, neapmulstiet, mīļie vecāki! Arī mūsu Svētais tēvs pāvests Benedikts XVI savā šovasar latviskotajā intervijā “Pasaules gaisma” prot asprātīgi apspēlēt karaļnama tēmu, nopietnas sarunas laikā pieminot vairākus simtus pudeļu ar Jordānas upes ūdeni, ko viņam Svētās zemes apmeklējuma laikā uzdāvinājis Jordānijas karalis (“Pasaules gaisma”, Rīga: Pētergailis, 2011, 141). Bērnu nevainīgā svētcere Kristus, Karaļa, svētkos par karali, kas liekas tikko izkāpis no Kārļa Skalbes “Kaķīša dzirnaviņām”, vai princi, kas tūliņ atmodinās Ērkšķrozīti, ir pateicīgs materiāls, lai izvērstu katehēzi par pasaules atpestīšanu. Jums jāpaskaidro, ka Kristus patiešām ir Karalis un Karaļa Dēls. Grēka dēļ ērkšķiem un dadžiem klātā pasaule pirms divtūkstoš gadiem neko labāku par ērkšķu kroni neprata pasniegt vienīgā patiesā Valdnieka – mūsu Radītāja – viendzimušajam Dēlam. “Bet vai tā rīkoties ir cienīgi un pateicīgi?” varam pārjautāt saviem improvizētās svētdienas skolas bērniem. Veiksmīga saruna pie baznīcas durvīm, un nešaubīsimies, ka bērniem šīs svētku dienas pozitīvais lādiņš pārsniegs zināmo vilšanos, ieraugot, ka šodien svētnīcā vienīgā zelta drānās tērptā persona ir nevis gaidītais ķēniņš, bet gan mūsu pašu draudzes prāvests, kas saskaņā ar liturģiskajiem priekšrakstiem uzvilcis zelta krāsas Mises drēbes, proti, izrakstītu albu un brokāta ornātu.
Bet kā Kristus, Karaļa, svētku dienas raksturs atklājas pieaugušajiem, kas lielā daļā mūsu Eiropas pārspriež valsts un ministru prezidentu īslaicīgo politisko karjeru, savukārt uz mūža kalpošanu svaidītos kristīgās pasaules karaļus un karalienes uztver drīzāk kā mītiskās pasaku valsts krāšņu atribūtu? Ne politiskās, bet bībeliski reliģiskās prioritātes dara mīļus un populārus mums šos svētkus! Mums būtu ieteicams pāršķirstīt tās Bībeles lappuses, kas runā par valdnieku izvēli, par Vecajā Derībā Tiesnešu grāmatā uzsvērto vienīgā Dieva un mūsu vienīgā Valdnieka varenības apziņu (Ties 8, 23). Ķēniņš Dāvids visā savā karaliskajā godībā lepojās, ka Dieva priekšā viņš ir tikai savas tautas pazemīgs kalps. Katoliskās Portugāles karaļi pēc šī bībeliskā parauga savu valdnieka kroni atvēlēja Dievam un Dievmātei, kura pēc 1910. gada katoļiem nelabvēlīgā politiskā apvērsuma šajā valstī nevilcinājās 1917. gadā Fatimā atklāt savu majestāti. Visiem, kam šajā pasaulē uzticēta vara un atbildība, ātrāk vai vēlāk nākas dot norēķinu Cilvēka Dēlam, kurš valda savā godības tronī (Mt 25, 31). Šī doma ir biedējoša, bet vienlaikus tīkama. Jau minētais ķēniņš Dāvids, būdams izvēles priekšā, atzina, ka labāk ir krist Dieva, nevis cilvēku rokās (sal. 2 Sam 24, 14). Spontāni, sirds dziļumos to apjauš katrs Dieva cilvēks un Kristus, Karaļa, svētkos nevilcinās nākt uz baznīcu, lai apliecinātu savu uzticību Visaugstā majestātei.
Šodien svētku dievkalpojumā pēc pirmā lasījuma atkārtojam brīnišķīgā 23. psalma refrēnu: “Kungs mani vada, man nekā netrūkst.” Jā, šobrīd Kristus ir mūsu Labais Gans, Viņš soļo kopā ar mums te pa radīšanas laika vēstures zāļainajām ganībām, te cauri nāves ēnas ielejai. Viņš ir pastiepis mums savu maigo, bet vienlaikus spēcīgo un neuzvaramo roku. Atsauksimies! Ieliksim savu plaukstu Viņa siltajā plaukstā. Būs vieglāka gaita. Laiku beigās, kad saplūdīs kopā Pestīšanas, Baznīcas un cilvēces vēsture, Kristus atgriezīsies savā diženumā un visi eņģeļi kopā ar Viņu, un Viņš apsēdīsies savā godības tronī, un Viņa priekšā tiks sapulcinātas visas tautas (Mt 25, 31). Viņa priekšā stāvēsim arī tu un es. No sirds novēlu, lai, pateicoties arī mūsu šīsdienas kopīgajām pārdomām Kristus, Karaļa, svētkos, mēs katrā jaunā žēlastības dienā būtu izdarījuši pareizo izvēli un tad, laiku beigās, godības tronī sēdošā Karaļa vaigā varētu atpazīt mūsu Labā Gana smaidu. Mieramtuvu.lv |
