Viņš savu evaņģēliju rakstīja Romas kristiešiem, pamatojoties uz svētā Pētera liecību par Kristu. Tie ir vienkārši, bet tieši vārdi, kas atklāj kāda īpaša zvejnieka pieredzi – zvejnieka, kurš kļuva par pāvestu.
Advents – četras nedēļas līdz Ziemassvētkiem. Ziemassvētku sajūta jau virmo gaisā, tiek rotātas veikalu vitrīnas un pilsētu ielas, televīzijā un radio jau dzirdamas Ziemassvētku dziesmu melodijas... Taču esiet uzmanīgi – šī rosība, gatavojoties svētkiem, ietver sevī lielu risku, jo katru gadu mēs darām vienu un to pašu – pērkam dāvanas, rotājam mājas, un tas viss ir labi –, taču šie svētki mūsos neatstāj nekādas dziļākas pēdas, varbūt tikai kādu lādiņu emociju. Vai tiek mainīta mūsu izvēle, mūsu dzīve, vai mūsos dzimst kaut kas jauns?
Bieži vien mūs ikvienu piemeklē garlaicība – dzīvē viss nepārtraukti atkārtojas, vārdi, ko sakām un ko dzirdam, katru dienu. Esam noguruši, un mūs garlaiko vieta, kur atrodamies, darbs, ko darām, cilvēki, kas ir mums apkārt. Dzīve šķiet garlaicīga, viss šķiet bezjēdzīgs, tikai laika tērēšana. Tāpēc mēs nemitīgi esam it kā saspringti, gaidām jaunas emocijas un neparastus notikumus, kas mūs kaut uz brīdi izrautu no šīs garlaicības un dāvātu nedaudz prieka. Par nožēlu, tā mēs uztveram arī Adventu un pat pašus Ziemassvētkus – kā iespēju izrauties no garlaicības.
Bet tieši šajā garlaicībā dzimst sauciens, kas raksturo Adventu, – vārdi, ko dzirdējām lasījumā no pravieša Isaja grāmatas: “Ak, kaut Tu atvērtu debesis un nokāptu lejā!” Cik tas būtu labi, ja mūsu dzīvē notiktu kaut kas patiešām jauns, ja kaut kas beidzot salauztu ikdienas rutīnu un izdzēstu garlaicību! Cik tas būtu labi un jauki, ja ikdiena iegūtu jēgu un piepildījumu, ja mēs atklātu, cik daudz varam mācīties no Dieva un no saviem brāļiem. Cik tas būtu labi, ja Tu atvērtu debesis un nokāptu lejā. Kur rast atbildi?
Šo atbildi mums šodien sniedz svētais Marks. Runājot par gatavošanos Ziemassvētkiem, pirmais nosacījums, uz ko mums tiek norādīts, ir: būt nomodā. Būt nomodā, jo Kungs nāk!
Kungs nāk pie mums divējādi. Par vienu atnākšanu dzirdējām pagājušajā svētdienā, kad svinējām Kristus, visas pasaules Karaļa, svētkus, – šī atnākšana notiks pasaules beigās. Bet otrs veids ir Kunga atnākšana mūsu dzīvē. Ticība ir personiska tikšanās ar Kungu Jēzu. Kungs ienāk mūsu dzīvē caur daudzām zīmēm, kuras piepilda mūsu ikdienu, tikai mēs tās nemanām, arī jau minētās garlaicības izjūtas dēļ… Un izveidojas paradokss, ka daudzi kristieši nodzīvo savu dzīvi, tā arī nesatiekot Kungu, jo nemaz nepamana Viņa klātbūtni savā darbā, mājās, atpūtā, savā ģimenē, savstarpējās attiecībās, – Kungs ir visur klātesošs, bet cilvēks to nepamana… Ja mēs pamanītu Kungu tajā visā, mūsu dzīve vairs nebūtu garlaicīga, jo Kungs ir jaunības, svaiguma un svētuma avots, kā to nemitējas atkārtot pāvests Benedikts XVI.
Būsim nomodā! Būsim daudz uzmanīgāki, dzīvojot savu ikdienu, jo Kungs vienmēr nāk mums pretī. Jau šodien pat mēs varam atklāt Viņa svētību un klātbūtni savā dzīvē. Kļūsim nopietnāki, nobriedušāki! Paraudzīsimies dziļāk paši sevī, lai pamanītu Kunga klātbūtni un tā iegūtu jaunu pieredzi attiecībās ar Viņu. Mieramtuvu.lv |
