Protams, ka lielākā daļa cilvēku šādas spekulācijas neuztver nopietni, bet Latvijā katoļu vidū netrūkst tādu, kas gaida “smagus laikus” un no gada uz gadu sludina, ka vai nu ziema būs ļoti auksta, vai arī vasara būs tik karsta, ka noteikti iestāsies bads. Tāpēc vēlos šodien pievērsties šai tematikai. It īpaši tāpēc, ka pirmā Adventa daļa akcentē ne tikai Kristus iemiesošanos, bet arī Viņa otrreizējo atnākšanu laiku beigās.
Aicinu iedziļināties apustuļa Pētera otrās vēstules fragmentā, ko Baznīca mums šodien piedāvā liturģijā. Šo vēstuli Pēteris raksta neilgi pirms nāves, tāpēc nav brīnums, ka viņš vairāk pievēršas eshatoloģiskām tēmām, pēdējām lietām, nevis ikdienas jautājumiem. Esmu pārliecināts, ka cilvēks tikai tad sāk piepildīties ar patiesu gudrību, kad apzinās, ka nāve ir tuvu. Kamēr esam jauni, veseli, spēka pilni, mūs vairāk nodarbina šīs pasaules norises – iekārtoties dzīvē, iegūt mantu, atzinību utt. Bet, apzinoties, ka nāve vairs nav tālu, cilvēks uz šo pasauli sāk skatīties no dievišķās perspektīvas – redz katras lietas patieso vērtību.
Dažos klosteros pastāv tāda prakse, ka mūki vismaz reizi mēnesī nostājas Dieva priekšā uz ceļiem un uzdod sev jautājumu: “Ja šodien ir tā diena, kad Dievs mani aicinās, vai es esmu gatavs? Un, ja neesmu, tad kas man jādara, lai es būtu gatavs?” Tādējādi vismaz reizi mēnesī mūkiem ir iespēja apdomāt, kas dzīvē tiešām ir svarīgs, bet kuras lietas vai cilvēki vairs neatrodas savā īstajā vietā, bet gan kļuvuši par elkiem.
Ielūkosimies tagad tajā, ko mums šodien vēlas pateikt Pēteris, kad viņa nāves stunda jau ir tuvu un viņš spēj saskatīt lietas pareizā perspektīvā. Kunga diena tomēr atnāks kā zaglis. Debesis tad pazudīs ar lielu troksni… Šī aina ir ļoti līdzīga tam, ko redzam apokaliptiskās filmās. Tomēr nedrīkst izraut Svētajos Rakstos teikto no konteksta. Tajā pašā fragmentā lasām cerības pilnus vārdus: “Viņš negrib, lai kāds pazustu, bet lai visi atgrieztos! .. Bet mēs saskaņā ar Viņa apsolījumu gaidām jaunas debesis un jaunu zemi, kurās mājos taisnība.” Un vissvarīgākais ir tas, ka apustulis iesaka dzīvot, ar ilgām gaidot un steidzinot Kunga dienas atnākšanu. Nevar pieļaut, ka Pēteris būtu tik nežēlīgs, ka ieteiktu mums gaidīt tikai iznīcību. Viņš runā par iznīcību, bet tie ir cerības pilni vārdi – jā, lai kurš arī būtu Kristus atnākšanas brīdis, lai kas tajā dienā notiktu, pat ja pasaules gals, tomēr tas, ko Dievs vēlas mums dāvāt, ir daudz labāks par to, kas mums ir tagad.
Tā nedrīkst būt, ka Kristus otrreizējā atnākšana tiktu gaidīta, sējot izmisumu sev visapkārt, jo kopš Kunga uzkāpšanas Debesīs mēs gaidām Viņu pašu, nevis traģiskus notikumus. Manuprāt, ne bez ļaunā gara ziņas notiek tas, ka cilvēkam vārdi “lai atnāk Tava valstība” kļūst sveši un viņš tiem it kā pieliek klāt “tikai ne manas dzīves laikā”.
Vai neesat pamanījuši, ka mūsu sabiedrībā ir vairāk nelaimīgu cilvēku nekā laimīgu? Pat tie, kam ir dažādu labumu pārpilnība, tomēr ir nelaimīgi. Cilvēks ir nelaimīgs tad, ja viņam nav cerības uz nākotni. Piemēram, jauna sieviete, kas sper vēl tikai pirmos soļus plašajā pasaulē, cer, ka atradīs labu vīru un būs laimīga. Pat ja viņa tagad ir viena, šī sieviete neskumst, jo ir cerība. Bet, kad paiet gadi un viņa savā dzīvē ne vienu reizi vien ir vīlusies un apzinās, ka tuvojas laiks, kad jaunība un skaistums būs zuduši, bet viņa vēl joprojām ir viena, šī sieviete sāk justies nelaimīga. Cerība zūd kopā ar laiku. Bet attiecības ar tādu sievieti bieži kļūst nepanesamas.
Līdzīgi ir ar lielāko daļu no mums, kristiešiem. Mēs gaidām no Dieva laimīgu dzīvi, bet iet laiks un dzīvē nekas nemainās – vecie grēki, vecā neapmierinātība ar dzīvi, vientulība, tie paši cilvēki kā vilki apkārt, arvien lielāks izmisums. Nav brīnums, ka, lasot par Jēzus atnākšanu, cerības vārdi paliek nepamanīti. Jo bieži vien Dieva Vārdā redzam tikai to, ko vēlamies redzēt, nevis to, ko Viņš tajos ir ietvēris. Un tad kļūstam vēl nelaimīgāki.
Ļoti viegli ir pārbaudīt, vai tu dzīvo ar cerību. Kāda ir tava pirmā doma, kad dzirdi vārdus atceries, ka mirsi? Ja iztēlojies galvaskausus un šausmu filmās valdošu kapsētas atmosfēru, tad Dieva dotas cerības tevī nav daudz. Bet, ja pirmā doma ir par to, ka tu nokļūsi mīloša Dieva apskāvienos, tad var teikt, ka Svētais Gars ne tikai tevī mājo, bet arī ļauj tev būt laimīgam jau šeit un tagad.
Šodien apustulis Pēteris mums ir dots kā paraugs. Cilvēks, kas apzinās, ka drīz būs jāmirst ciešanās, iedrošina citus, nevis raud par savu nelaimīgo likteni un sūdzas par to, cik pasaule netaisnīga. Tā spēj darīt tikai tāds, kas tic. Tāds, kas gaida Kristu un cer, ka arī Kristus ilgojas pēc viņa.
Vienmēr cenšos atgādināt, ka būt laimīgam un labi justies nav viens un tas pats. Nešaubos, ka, pat mirstot uz krusta ar galvu uz leju, Pēteris bija laimīgs. Nevienam no mums tas droši vien nedraud, bet, kad dzirdēsi par krusta nešanu, tad atceries, ka tas nav aicinājums kopt sevī mazohistiskas noslieces, bet gan šie vārdi rāda, kas ir patiesa laime. Mēs esam radīti, lai būtu kopā ar Dievu visu mūžu, un tikai ar Viņu varam būt laimīgi. Bet mūsu ikdienas krusti ir tas, kas mūs atbrīvo no pieķeršanās visam tam, kas no Dieva attālina.
Protams, pasaule tiešām nav taisnīga, pietiek atvērt ziņu portālu vai avīzi, lai par to pārliecinātos. Bieži esam zaudētāji tāpēc, ka ir notikusi netaisnība. Sieviete, kura paliek vecmeitās vai arī kurai vīrs ir alkoholiķis. Vīrietis, kuru dzīve ir salauzusi, kurš no visa baidās un tāpēc ir vājš vai arī kļuvis tirāns. Klostermāsa vai klosterbrālis, kurus atstumj viņu pašu kopiena, priesteri, kuros cilvēki vairs nesaskata Kristus vietnieku… Tomēr, ja mēģināsim atteikties no tā, ka nemitīgi skaitām brūces, bet gan uzdosim jautājumu: “Kāpēc es to zaudēju?” – un būsim godīgi pret Dievu un paši pret sevi, tad atklāsim, ka mūsu zaudējumi ir notikuši ne tikai netaisnības dēļ, bet arī tādēļ, ka tas, ko zaudējām, patiesībā mūs attālināja no Dieva.
Apustulim Pēterim bija tūkstošiem iemeslu savā vēstulē žēloties un lamāt cilvēkus, bet viņam bija cerība uz mūžību kopā ar Dievu. Mēs esam tādā pašā situācijā – mums sāp mūsu grūtības, neveiksmes un zaudējumi, bet, kad dzirdam par pasaules galu, jāatceras, ka tie ir vārdi, kuros jāsadzird cerība. Tie ir vārdi, kas attiecas ne tikai uz nākotni, bet arī uz tagadni. Jo, tieši savu tagadni dzīvojot ar cerību, būsim laimīgi. Mieramtuvu.lv |
