Mūsu mazais “jā” un Dieva lielais “jā” Dārgie Kristum ticīgie! Šodien, Kunga Kritīšanas svētkos, noslēdzam Kristus Dzimšanas svētku laiku. Šie svētki veido it kā robežšķirtni starp Jēzus bērnības notikumiem līdz pat 30 gadu vecumam un Viņa publiskās darbības sākumu. Kristības notikumā atklājas Trīsvienīgā Dieva godība, un varam teikt, ka mēs katrs šādu robežšķirtni piedzīvojām savā dzīvē, savā Kristības brīdī. Jā, pat tad, ja tikām kristīti bērnībā. Mēs katrs pateicām Dievam savu mazo “jā”, lai Dieva lielais “jā” varētu mūsos uzplaukt un triumfēt. Katru gadu Kristus Augšāmcelšanās svētku vigīlijā mēs atjaunojam savus Kristības solījumus, bet būtu svarīgi šo atjaunotni veikt ik dienas.
Katrā sakramentā mēs saņemam Dieva neredzamās žēlastības zem redzamām zīmēm. Kristībā redzamā zīme, kas “nes” neredzamo žēlastību, ir ūdens. Kristība ir visas kristīgās dzīves pamats un vārti citiem sakramentiem. Kristība mūs atbrīvo no iedzimtā grēka, mēs atdzimstam kā Dieva bērni un tiekam iekļauti Baznīcā – kļūstam Kristus Mistiskās Miesas locekļi un nesam godpilno kristieša vārdu.
Kristības sakraments Kristīt (gr. baptizein) nozīmē “gremdēt ūdenī”; “iegremdēšana” ūdenī simbolizē katehumēna (cilvēka, kas gatavojas Kristībai) guldīšanu Kristus nāvē, no kurienes viņš iznāk, augšāmceļoties kopā ar Kristu, kā jauna radība (2 Kor 5, 17; Gal 6, 15).
Jau Vecajā Derībā mēs varam atrast Kristības pirmtēlus:
- Noasa šķirstā Baznīca saskata pirmtēlu pestīšanai caur Kristību;
- Atbrīvošanu, kuru sniedz Kristība, sludina Sarkanās jūras pāriešana – patiesā Izraēļa tautas atbrīvošana no Ēģiptes verdzības;
- Kristības pirmtēls ir Jordānas upes šķērsošana.
Kopš Vasarsvētku dienas Baznīca svin un piešķir svēto Kristību. Kristība vienmēr ir saistīta ar ticību: “Tici Kungam Jēzum, un būsi izpestīts gan tu, gan tavs nams.” (Apd 16, 31)
Jau kopš apustuļu laikiem cilvēks kļūst par kristieti, pamazām ejot cauri dažādiem posmiem, kas ievada kristīgajā dzīvē, – tie ir Vārda sludināšana, Evaņģēlija pieņemšana, kā rezultātā notiek atgriešanās (tā vismaz vajadzētu būt, ja cilvēks pieņem Evaņģēlija vēsti ar visu savu sirdi), ticības apliecinājums, Kristība, Svētā Gara nonākšana, Euharistijas pieņemšana.
Kristības brīdī tiek lietoti dažādi žesti un vārdi, kam ir ļoti dziļa nozīme:
- Krusta zīme, kas apliecina mūsu piederību Kristum;
- Dieva Vārda sludināšana, kas mūs apgaismo ar Atklāsmes patiesību;
- Eksorcisma lūgšana, kas atbrīvo no grēka un no tā, kas grēku izraisa, – velna;
- Pati Kristība, caur kuru cilvēks mirst grēkam un ieiet Vissvētākās Trīsvienības dzīvē, vienojoties ar Kristu. Kristība tiek īstenota, kandidātu trīs reizes iegremdējot kristīšanas ūdenī. Taču kopš senatnes Kristība tāpat var tikt piešķirta, trīs reizes lejot ūdeni uz kristāmā galvas. (Tiek sacīts: “... (nosauc kristāmā vārdu), es tevi kristīju Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā);
- Svaidīšana ar svēto hrizmu – Svētā Gara dāvāšana jaunkristītajam, un tādējādi viņš kļūst par priesteri, pravieti un karali;
- Baltais apģērbs – kristietis ir ietērpts Kristū (sal. Gal 3, 27).
Kristību var saņemt cilvēks, kas vēl nav kristīts. Jau kopš Baznīcas pirmsākumiem kristī gan mazus bērnus, gan pieaugušos, jo, piedzimstot ar cilvēcisko dabu, kas ir pirmgrēka ievainota, arī bērniem ir vajadzīga jaunā piedzimšana Kristībā.
Kristība ir ticības sakraments – ticība, kas nepieciešama, lai saņemtu Kristību, vēl nav pilnīga un nobriedusi ticība, bet gan tās iesākums, un vēlāk ticīgais ir aicināts savu ticību attīstīt. Lai Kristības žēlastība varētu attīstīties, svarīga ir vecāku palīdzība. Tāpat ir arī krusttēva un krustmātes pienākumi – viņiem jābūt stipriem savā ticībā, kā arī spējīgiem un gataviem palīdzēt jaunkristītajam – bērnam vai pieaugušajam – viņa kristīgās dzīves ceļā. Parasti kristī bīskaps, priesteris vai diakons. Bet nepieciešamības gadījumā (ārkārtas situācijā) ikviens cilvēks, pat nekristīgs, ja tam ir vajadzīgais nodoms, var kristīt ar ūdeni, lietojot Kristības formulu, piesaucot Trīsvienīgo Dievu.
Kristība Svētajā Garā Noteikti daudzi no mums ir saskārušies ar šādu it kā dīvainu terminu. Daudzi ir neizpratnē, jautājot – vai tiešām Baznīcā ir jauns sakraments? Es arī ilgu laiku nevarēju atbildēt uz šo jautājumu, tomēr tieši šodienas Evaņģēlija fragmentā svētais Jānis Kristītājs svinīgi paziņo: “Es jūs kristīju ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs Svētajā Garā.” Kā to saprast? Atbildi es saņēmu pagājušā gada vasarā, kad piedalījos Pasaules Jauniešu dienu sagatavošanās nedēļā, ko organizēja kopiena Chemin neuf Spānijā, Gvaderamas rekolekciju centrā. Vienu no šīs nedēļas dienām vadīja pāvesta sprediķotājs, kapucīnu tēvs R. Kantalamesa OFMCap, kurš dalījās pārdomās par Kristību Svētajā Garā. Īsumā pārstāstīšu dažas šī sprediķotāja domas.
Kristība Svētajā Garā nav sakraments, bet ir cieši saistīta ar iniciācijas sakramentiem – Kristību, Iestiprināšanu un Euharistiju. Kristība Svētajā Garā atjauno un atdzīvina Baznīcā saņemtos sakramentus. Kantalamesa uzsver, ka Kristība un citi sakramenti nav kādi maģiski rituāli (esmu dzirdējis argument – nokristīsim bērniņu, tad varbūt mazāk slimos...), kurus veic automātiski, bez cilvēka līdzdalības un viņa apzinātas atbildes. Svētais Augustīns ir teicis: “Dievs, kas tevi radīja bez tavas līdzdalības, nevar tevi pestīt bez tavas līdzdalības.”
Protams, ka opus operatum (no padarītā darba) aspekts Kristībā nodrošina to, ka Dievs kristāmo atbrīvo no iedzimtā un padarītā grēka, dāvā Dieva bērna dzīvi un piešķir teologālos tikumus – ticību, cerību un mīlestību – tad, ja kandidāts vai tā vecāki un krustvecāki apliecina Baznīcai savu ticību. Bet opus operantis (no darba darītāja) aspekts aicina sakramenta saņēmēju līdzdarboties tām žēlastībām, kuras viņš sakramentos saņem, – līdzdarboties arī pēc Kristības piešķiršanas. Jēzus saka: “Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts.” (Mk 16, 16) Pati par sevi Kristības saņemšana vēl nenodrošina automātisku ieiešanu Debesu valstībā. Ja cilvēks nokristās un pēc tam apzināti nostājas pret Dievu, viņš var arī zaudēt visas žēlastības, ko Dievs tam ir dāvājis.
Pirmajos gadsimtos Kristības sakraments pieaugušam cilvēkam tika dots pēc pienācīgas sagatavošanās, kas veicināja dziļu šī sakramenta izpratni. Kā vēsta mistigoģiskās katehēzes, kuras, domājams, devis Jeruzalemes Kirils, šiem cilvēkiem Kristība bija patiesa dzīves atjaunotne Svētajā Garā. Mūsdienās šādu padziļinātu kristīgās dzīves sākuma impulsu dod dažādas kerigmātiskās un harizmātiskās kopienas, kas ir saistītas ar atjaunotni Svētajā Garā, – piemēram, kopienas Chemin Neuf, Emmanuel, Neokatehumenālais ceļš, Alfa kurss, Effata, Kristīgās dzīves un evaņģelizācijas kopiena, Dzīvības straumes, utt.
Tomēr arī bez šīm specializētajām programmām, kurās ir ietverta Kristība Svētajā Garā, Kristības sakramenta atjaunotni var piedzīvot ikviens cilvēks, kas personīgi, no sirds atsakās no vecās dzīves grēkā, ejot pie grēksūdzes un pieņemot sava mūža svarīgāko lēmumu – pilnīgi atdot visu sevi Jēzus rīcībā, atsakoties no sevis un ļaujot Svētajam Garam pārņemt visas dzīves jomas. Tāpēc šīsdienas svētkos no jauna atzīsim, ka esam grēcinieki, ka bez Dieva palīdzības neko nespējam un ka tikai Jēzus ir mūsu dzīves Kungs un Pestītājs. Viņš ir vienīgais Kungs un vienīgais Pestītājs. Amen. Mieramtuvu.lv |
