Par to runā arī šīsdienas pirmais lasījums. Ījabu ir piemeklējušas ciešanas. Tolaik valdīja uzskats, ka ciešanas piemeklē cilvēku, kas ir darījis sliktu, vai arī jācieš ir tāpēc, ka Dievs cilvēku pārmāca. Ījabs bija taisnīgs vīrs, viņš savā sirdsapziņā neatrada nekā tāda, par ko Dievs to varētu sodīt. Ījaba piemērs raksturo taisnīga, nevainīga cilvēka ciešanas. Bet kāpēc tā notiek? Kāpēc viņam jācieš? Šo jautājumu uzdeva pats Ījabs, un to turpina uzdot visi cilvēki līdz pat mūsdienām. Kur ir Dievs? Kāpēc Viņš pieļauj ļaunumu virs zemes?
Atbilde nav tik vienkārša, ja jau visos laikos cilvēki nav spējuši to rast.
Atbildēt uz šo jautājumu var, ja uzlūko visu kristīgo vēsturi kopumā: tas ir sākotnējās radības labums un skaistums, ko mēs vēl izjūtam, dzīvojot lauku neskartajā vidē, tā ir grēka traģēdija, ko piedzīvo cilvēks, kad attālinās no Dieva, un tā ir paša Dieva pacietīgā mīlestība pret cilvēku līdz pat laiku beigām.
Šajā mīlestībā Dievs nāk pretī cilvēkam, kurš ir nokļuvis nelaimē. Dievs dodas pie cilvēka ar sava Dēla starpniecību. Lasot šai dienai paredzēto Evaņģēlija fragmentu, mēs bijām tā liecinieki. Jēzus grib dziedināt cilvēkus, kas tiek vesti pie Viņa. Viņš izdziedināja daudzus, ko mocīja dažādas kaites. Viņš izdzina daudzus ļaunos garus, saka Svētie Raksti. Jēzus vēlas cilvēkus atbrīvot no fiziskā un morālā ļaunuma. Bet mēs redzam arī to, ka Kungs nedziedina pilnīgi visus. Viņš nav ģimenes ārsts, kura mērķis ir atbrīvot cilvēkus no slimību radītajām ciešanām. Ar savu rīcību Viņš rāda, ka Dievs ir labuma, veselības un laimes avots. Bet Dievs nevēlas, lai cilvēki Viņu izmanto tikai šim mērķim. Jēzus atstās šo pilsētu, lai dotos tālāk, kaut arī tur vēl palika daudzi slimie, kas Viņu meklēja.
Jēzus dodas tālāk, lai arī citiem vēstītu Debesu valstības Evaņģēliju. Tieši tāpēc Viņš ir nācis šajā pasaulē, lai cilvēkiem norādītu ceļu pie īstā un mūžīgā labuma, pie veselības un laimes avota.
Apustulis Pāvils saka: “Bēda man, ja es Evaņģēliju par Jēzus atklāto Debesu valstību nesludinātu citiem!” Pāvils vairs nevar dzīvot citādi – viņš dedzīgi vēlas runāt par to, ko pats personīgi ir iepazinis. Dievs pieļauj, ka notiek ļaunums, lai no tā gūtu vēl lielāku labumu, saka Katoliskās Baznīcas katehisms. Tāpēc arī apustulis Pāvils nebaidās no pārejošu ciešanu brīžiem. Viņš ir pārliecinājies, ka tur, kur pieaug grēka radītais ļaunums, vēl vairāk nāk palīgā Dieva žēlastība. (sal. Rom 5, 20)
Mēs ikviens zinām, ka labākais skolotājs ir tas, kurš runā no savas pieredzes, nevis tikai atkārto grāmatās izlasītas gudrības. Tāpat arī liecināt par Dievu vislabāk var tas, kurš ir Viņu iepazinis savā dzīvē. Tāds ir Pāvils, kurš vairs nerunā kā Rakstu zinātājs, jo visas teorētiskās zināšanas uzskata par neko, salīdzinot ar personīgu Dieva iepazīšanu. Lasot Pāvila rakstītās vēstules, mēs atklājam neparastu spēku, kas no tām staro. Viņa vienīgā vēlēšanās ir ar savām vēstulēm sasniegt pēc iespējas vairāk cilvēku, lai tos tuvinātu Kristus pazīšanai. Viņš kļūst par ikvienam pieejamu kalpu, lai tikai šie cilvēki labāk iepazītu Evaņģēliju.
Kā Pāvils tik labi iepazina Kristu? Tas notika caur lūgšanu. Pēc savas atgriešanās viņš vairākus gadus pavadīja vientulībā, klusumā, lai Dieva gaismā pārskatītu savu dzīvi. Kā redzam Evaņģēlijā, arī Jēzus nespēja iztikt bez lūgšanas, bez sarunas ar savu Tēvu. Šajos brīžos Viņš saņēma iekšēju gaismu un spēku saviem ikdienas darbiem pie cilvēkiem.
“Dievs pirmais aicina cilvēku. Kaut arī cilvēks aizmirst savu Radītāju vai paslēpjas tālu no Viņa vaiga, kaut arī pielūdz elkus vai apsūdz Dievu, ka Viņš to pametis, tomēr dzīvais un patiesais Dievs nenogurstoši aicina ikvienu cilvēku uz noslēpumaino sastapšanos lūgšanā. Šis uzticīgā Dieva mīlestības solis lūgšanā vienmēr ir pirmais, cilvēka solis vienmēr ir atbilde.” Tā par lūgšanu runā Katoliskās Baznīcas katehisms. Ja jau Dievs tā aicina cilvēku uz sastapšanos ar sevi, lai apliecinātu savu mīlestību, tad neatbildēt uz šo aicinājumu būtu neprātīgi un pat bīstami! “Lūgties ir vitāla nepieciešamība. To var pārliecinoši pierādīt, izejot no pretējā: ja neļaujam Svētajam Garam sevi vadīt, mēs atkal nonākam grēka verdzībā. Kā tad Svētais Gars var būt “mūsu Dzīve”, ja mūsu sirds ir tālu no Viņa?” (KBK)
“Nekas nevar būt līdzvērtīgs lūgšanai: tā dara iespējamu to, kas neiespējams, vieglu – to, kas grūts. Cilvēkam, kas lūdzas, ir neiespējami grēkot,” saka svētais Jānis Hrizostoms.
“Kas lūdzas, ir drošs par savu pestīšanu; kas nelūdzas, nolemj sevi pazudināšanai,” ir teicis svētais Alfons Marija di Liguori.
Kādu garīgu atziņu mēs varam saņemt no šīsdienas lasījumiem? Ciešanas skar mūsu dzīvi, taču to pamatā nav Dieva griba. Dievs savā mīlestībā vēlas mūs vest cauri ciešanām ar sava Dēla Jēzus Kristus palīdzību un starpniecību. Tas notiek caur Baznīcas sakramentiem un caur lūgšanu. Ja mēs regulāri lūdzamies un pieņemam sakramentus, tad arī paši varam atzīt, ka šie Pāvila vārdi ir patiesi: “Tur, kur pieaug grēka radītais ļaunums vai ciešanas, vēl vairāk nāk palīgā Dieva žēlastība.”
Lai Dievs mūs nostiprina šajā pārliecībā un lai dara mūs par dzīviem šīs patiesības lieciniekiem! Amen. Mieramtuvu.lv
Foto: Catholicculture.org |
