Ābrahama pēcteči ir triju reliģiju – jūdaisma, kristietības un islāma – sekotāji, kas ticībā atzīst vienu Dievu. Tie pieņem iespēju, ka Dievs pārbauda cilvēka uzticību un atdevi.
Ābrahamam nav viegli pieņemt Dieva gribu, sevišķi tad, kad viņš saskaras ar pretrunu – kā gan Dievs, kas bija viņam licis atstāt visu, lai tā vietā piepildītu Ābrahama sirds vēlmes, nu var pieprasīt upurēt dēlu Īzāku? Ar to Dievs it kā vēršas pret saviem solījumiem, jo atņem to, ko pats ir devis. Tomēr Ābrahams ir gatavs atteikties no savām iecerēm un vēlmēm, jo mīl Dievu vairāk nekā pārejošus mierinājumus. Viņš paļaujas uz Dievu, neraugoties ne uz ko. Šīs ticības labā viņš ir gatavs pat kļūt barbarisks attiecībā pret savu dēlu, lai saglabātu Īzāka ticību Dievam. Šādā nozīmē Kirkegors lika Ābrahamam lūgties: “Debesu Kungs, labāk lai viņš [Īzāks] uzskata mani par barbaru nekā zaudē ticību Tev.”
Svētā Terēze no Lizjē rakstīja, ka Dievs no mums vēlas visu. Tiklīdz mūsu griba pieskaņojas Viņa gribai, tiklīdz Viņš redz, ka meklējam vienīgi Viņu, tā Dievs attiecas pret mums tāpat kā pret Ābrahamu. (“Vēstule Selīnai”, 1894. gada 18. jūlijā) Mēs saņemam Dieva žēlastību un svētību, personīgi sastopam Jēzu Kristu, kas atklāj Dieva Tēva vaigu mūsu katra pārveidošanās pieredzē.
Apustuļi evaņģēlijā aprakstītajā notikumā ne tikai redz godībā pārveidoto Jēzu, bet arī dzird aicinājumu Viņu klausīt. Šī teofānija (Dieva atklāšanās) Tabora kalnā sevī ietver Lieldienu noslēpumu. Tā paredz augšāmceltā Kristus godību un arī sagatavo apustuļus Jēzus nāvei – teofānijai Golgātas kalnā. Tēvs, atdodot savu Dēlu uz Golgātas kalna, līdz ar Viņu dāvina mums visu (sal. Rom 8, 31-32). Dievs, kas nepieļāva, ka Ābrahams upurē dēlu Īzāku, nesaudzēja savu Dēlu. Ar to Viņš līdz galam apstiprinājis mūsu izredzētību. “Kas apsūdzēs Dieva izredzētos?” Vēstulē romiešiem jautā apustulis (Rom 8, 33). Vienīgi Kristus, kas uz Golgātas uzņēmās cilvēku grēku smagumu, var mūs izvērtēt mūsu sirdsapziņas dziļumos, zinot, cik atvērti mēs esam Dieva gribai un Viņa apredzības vadībai žēlsirdībā un taisnībā.
Gavēņa laika gaisotnē esam aicināti kāpt šajos pārbaudes, pārveides un pestīšanas kalnos, lai apdomātu savu attaisnošanu Kristū. Ar sirdi un dvēseli pievērsīsimies mūsu atpestīšanas noslēpumiem un garīgi pārveidosimies Dieva mīlestībā un žēlsirdībā, kas piedāvāta visiem! Kristus nāk mūsu sirdī, kad mums ir atbilstoša attieksme – attieksme, kādu māca Ābrahams, visu ticīgo tēvs. No viņa cilvēce sāka apgūt ticību, kas izpaužas iekšējā gara attieksmē, sirds upurī. Mums jābūt gataviem pasniegt garīgos upurus, kuros atklājas mūsu dzīvā ticība – tas, ka esam Jēzus draugi un sekotāji visās savas dzīves dienās.
Lai augam ticībā uz Kristu un Viņa mīlestību ar ikdienas darbiem, dažkārt arī ar lieliem pārbaudījumiem un izaicinājumiem, kuros mūsu garīgā izturība tiek pilnveidota kā zelts kausējamā krāsnī. Mums, kas esam atpestīti un attaisnoti ar Kristus asinīm, šī pieredze aizvien dziļāk atklāj dzīves īsto perspektīvu Dievā. Šo perspektīvu lai apgūstam ar līdzdalību Euharistijā un ar paklausību Tēva mīļotajam Dēlam. Tad varēs uzplaukt mūsu cilvēciskais potenciāls un bagātināties mūsu kultūra, kurai arī vajadzīga pārveidošanās un attīrīšanās no visa, kas neatbilst cilvēka cieņai.
Laikā, kad notiek ideoloģiska un politiska pārveide un pasaules ekonomika ir bīstami nelīdzsvarota, kad sabiedrību nomāc nedrošība, dramatiski pasliktinās apkārtējā vide, pieaug bezdarbs un politiskā neskaidrība, kļūst svarīgs jautājums – kas notiek ar cilvēku? Nākotne lielā mērā ir atkarīga no tās kultūras perspektīvas, saskaņā ar kuru indivīdi un tautas attīstās un izstrādā savas turpmākās gaitas. Vēsture liecina, ka var mainīties kultūras kopsaucēji, īpaši tad, kad kultūra pagrimst un vairs neliek pirmajā vietā cilvēka garīgo dimensiju. Protams, ir svarīgi arī ekonomiskie, politiskie un sociālie dzīves aspekti, tomēr ētikas principi ir svarīgāki par tehniskām iespējām, cilvēka dziļumi, “esība” ir svarīgāka par “gūšanu” un patērēšanu. Tas kļūst sevišķi svarīgi tad, kad patēriņa mentalitāte nepiedāvā dziļāku vajadzību apmierināšanu. Cilvēka cieņai atbilstošs dzīvesveids ietver iestāšanos par cilvēktiesībām, ģimenes dzīvi, strādnieku sadarbību, taisnīgas un brālīgas kopienas veidošanu, respektējot Dieva Radītāja nodomus dabā un visās dzīves sfērās.
Daudzi jau ir nonākuši pie secinājuma, ka ar ārējo brīvību vien nepietiek. Brīvības izmantošanai jāiet kopā ar izaugsmi morālajā un garīgajā briedumā. Diemžēl šajos gados morālo pienākumu apziņa ir vājinājusies. Cilvēki bieži vien vairāk ieklausās jūtās, emocijās un iespaidos, nekā seko domāšanai un kritiskai, objektīvai izvērtēšanai. Darboties bezprātīgi nav cilvēka cienīgi, jo brīvībai jābalstās uz zināšanām par patiesību, kas apgaismo viņa spriedumu. Īstas brīvības sasniegšanu apdraud tas, ka netiek ņemta vērā patiesība, kas iegūstama ar saprātu un padziļināma ar atvērtību Dieva Vārdam. Ja cilvēks nav pievērsies patiesībai, nav iespējams atbrīvoties no bezatbildības un bailēm. Jēzus skaidri teica: “Patiesība jūs atbrīvos!” (sal. Jņ 8, 32) Pieņemot visu patiesību par cilvēka stāvokli, kas atbilst Kristū atklātajam Dieva plānam cilvēka labā, mēs sasniegsim cilvēciskuma pilnību, būdami brīvi no bailēm un tukšām ilūzijām.
Tradicionālo vērtību mazināšanās un ideoloģiskā spriedze daudzus ir atstājusi neaizsargātus un apjukušus dramatiskā identitātes krīzē. Tomēr cilvēki meklē jēgu un skaidrību, ieklausoties savās ilgās un reizēm pat neapzinātā vēlmē kāpt iepriekš minētajos pārbaudes, pārveides un pestīšanas kalnos, lai atklātu savas esības dziļumus. Ir svarīgi saskatīt cilvēka reālo eksistenci, nevis ideoloģiskas abstrakcijas. Radītājs mūs aicina dzīvot, nebaidoties no cīņas un baudot brīvības pilnību, esot cilvēkiem šā vārda vispatiesākajā nozīmē un apzinoties savu cilvēka stāvokli.
Cilvēka dzīves noslēpums ir saistīts ar Jēzus Kristus noslēpumu. Viņā mūsu cilvēciskais stāvoklis iegūst dinamisku, personisku kopību ar Radītāju. Iemiesošanās notikumā Dieva Dēls savā veidā vienojās ar katru cilvēku, patiešām kļuva viens no mums, līdzīgs mums visā, izņemot grēku. Kristus mūs atjauno no iekšienes, dara spējīgus izpildīt jauno mīlestības bausli un piedzīvot patiesu pārveidošanos. Tieši mīlestībai ir jāraksturo jaunā cilvēce, kas dzimst no Viņa krusta un augšāmcelšanās. Lai Kristus atjauno un pārveido mūs šajā Gavēņa laikā! Mieramtuvu.lv |
