Lai gan Lielais gavēnis gadsimtu gaitā ir piedzīvojis izmaiņas, tomēr šī svētdiena, pazīstama kā Laetare – Līksmo, ir saglabājusi savu prieka nokrāsu: liturģijā atkal skan ērģeles, parādās ziedu rotājumi, šur tur atdzimst senā prakse lietot rozā krāsas liturģiskos apģērbus.
Tomēr īsa pietura pusceļā nevar kļūt par mērķi, tāpat kā mūsu līksmei jāsakņojas tajā, uz ko tagad ceram un ko gaidām. Ja iepriekšējā gada Lielais gavēnis lika īpašu akcentu uz Kristību, tad šogad uzmanība tiek pievērsta Kristus personai. Gavēņa ceļā tiekam mudināti pārdomāt, kas ir Jēzus un kāda ir Viņa sūtība, ko nozīmē Viņu satikt un Viņam sekot.
Šodienas evaņģēlijs mums palīdz iedziļināties Jēzus misijā un tās konsekvencēs. Pirms kāda brīža sarunā ar Nikodēmu (sal. Jņ 3, 13) Jēzus, pamatodamies uz Vecās Derības tēliem, atklāj sevi kā Cilvēka Dēlu, kurš ir nācis no debesīm. Debesis un zeme ir divas šķirtas realitātes: “Debesis – debesis pieder Kungam, bet zemi Viņš atdeva cilvēku dēliem.” (Ps 115, 16) Tātad debesis ir Dieva ‘telpa’: “Debesis ir mans tronis, zeme – manu kāju pamesls.” (Is 66, 1) Par Cilvēka Dēlu tiek pateikts, ka Viņš uzkāps debesīs un, vienlaikus, ka Viņš jau iepriekš ir no debesīm nokāpis (sal. Jņ 1, 15). Šī lejupeja un augšupeja apzīmē Cilvēka Dēla izcelšanos, norāda, kas Viņš ir, – Viņš pieder Dieva ‘līmenim’ (sal. Jņ 1, 1). Uz zemes Cilvēka Dēls dzīvo un darbojas kā lejup-nonākušais – kā Dēls, kas nevar pastāvēt bez Tēva, piepilda Tēva vārdus un darbību (Jņ 14, 10). Līdz ar to Cilvēka Dēls Jāņa evaņģēlijā iegūst jaunu nozīmi: “No Tēva Es izgāju un pasaulē esmu nācis; Es atkal atstāju pasauli un eju pie Tēva.” (Jņ 16, 28) Tā ir liecība par to, kas ir Jēzus.
Evaņģēlists dara skaidrāku nonākt un uziet nozīmi, lietojot paaugstināt un pazemot. Lai gan paaugstināšana ir cilvēku veikta darbība, kas piepildās vēsturiskajā krustāsišanas un nāves notikumā, aiz tā tomēr ir Dieva veiktā paaugstināšana kā Dēla piepildījums Tēva godībā. Šādi paaugstināšana nozīmē Dēla atklāšanos godībā (sal. Flp 2, 6-11), tādējādi evaņģēlists paaugstināšanā aptver krustāsišanas un iztukšošanas, nāves un augšāmcelšanās, piepildījuma un pagodināšanas nozīmes.
Sarežģīti, es zinu. Tomēr jāsaprot, ka paaugstināšana ir pestīšanu nesošs notikums: “Kā Mozus ir čūsku paaugstinājis tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikvienam, kas Viņam tic, būtu mūžīgā dzīve.” (Jņ 3, 15) Cilvēka Dēla paaugstināšana atklājas pārāka par vara čūskas pacelšanu: “Jo likums ir dots caur Mozu, bet žēlastība un patiesība ir notikusi caur Jēzu Kristu.” (Jņ 1, 17) Jēzus pats ir šī dzīvība, jo Viņš ir tās Devējs. Tā ir patiesā, galīgā, mūžīgā dzīve, kas ir iegūstama vienīgi Viņā. Tomēr šī dzīve atklājas Lieldienās piepildītajā paaugstināšanā.
Bet pastāv kāds kritērijs, lai cilvēks kļūtu līdzdalīgs Jēzū un Viņa mūžīgajā dzīvē pie Tēva, – tā ir ticība. Ticība Jēzum (sal. Jņ 8, 24; 13, 19), kas nozīmē arī ticību Tēvam (Jņ 12, 44). Šāda ticība ļauj palikt Jēzus Vārdā (Jņ 8, 31) un Jēzus mīlestībā (Jņ 15, 9) – tātad palikt pašā Jēzū (Jņ 15, 4.7) un ievērot Viņa baušļus. Jēzus dāvā mūžīgo dzīvi, atklājot sevi un tādā veidā pamatojot “savu” mācekļu ticību.
Tas viss notiek dāvināšanas loģikā. Dieva spēja dāvināt ir pilnīgi atšķirīga no cilvēka dāvināšanas. Viņa dāvana ir notikums. Tēvs visu ir dāvājis Dēlam (Jņ 3, 35), vēl vairāk, Viņš pašu Dēlu ir dāvinājis pasaulei. Jau pieminētā nokāpšana atklājas kā dāvināšanas notikums (Ziemassvētki). Dāvināšanas notikums var tikt nosaukts par mīlestību. Tā ir visvērtīgākā dāvanas īpašība. Dieva dāvināšanas mērķis ir cilvēka līdzdalība dievišķajā dzīvē. Lionas Irenejs to nosauc par theosis.
Dēla dāvāšana pasaulei ir Tēva darbība, kas īstenojas Jēzus sūtībā. Šī misija ir visas pasaules pestīšana, kas tiek pretnostatīta tiesai. Pestīšanas kritērijs ir ticība uz Jēzu Kristu. Vienlaicīgi šī ticība ir atbilde uz Jēzus sūtību. Tātad Viņš ir vienīgais ticības un mūžīgās dzīves pamats (sal. Jņ 5, 24). Tāpēc izšķiršanās (tiesas darbība) norisinās jau tagadnē, nevis uz vēlāku laiku atliktajā iedomātajā tiesā. Tiesa ir gaismas darbība: tas, kas dara ļaunu, attālinās no gaismas, savukārt tas, kas dara labu, tuvojas gaismai. Evaņģēlija autors šo spriedumu izsaka savā vēstulē: “Dievs ir gaisma, un Viņā nav tumsas.” (1 Jņ 1, 5)
Ko tas viss mums dod? Pirmkārt, Gavēņa ceļā varam novērtēt savas ticības saturu un stāvokli, citiem vārdiem sakot, izgaismot savas personiskās attiecības ar Jēzu, lai redzētu, cik tuvu gaismai vai cik tālu no tās esam. Otrkārt, katrs kristītais attēlo Kristus dzīvi savējā. Svētais Kirils, Jeruzalemes bīskaps, šo mimētisko funkciju sauc par sekošanas saturu: visa mana ticības dzīve – attiecības ar Dievu – ir Jēzus personas klātbūtne, tās nešana pasaulei. Citiem vārdiem – kristieša misija ir darīt klātesošu pasaulē Jēzus noslēpumu. Šo noslēpumu svinēsim Lieldienu naktī. Sagatavosim to un paši sagatavosimies tai! Mieramtuvu.lv |
