Uz krusta notika vispārliecinošākā mīlestības mācībstunda pasaules vēsturē. Krusts mums atklāj Dieva bezgalīgo mīlestību: cilvēks pacēla roku pret savu Pestītāju, lai Viņu nogalinātu, bet Dieva Dēls izstiepa savas ievainotās rokas cilvēkam pretī, lai viņam piedotu un apliecinātu savu mīlestību.
Krusts atklāj, kas ir Dievs Svētais Pāvils slavenajā mīlestības himnā rakstīja: “Ja es savu miesu atdotu, lai tiktu sadedzināts, bet man nebūtu mīlestības, es neiegūtu neko.” (1 Kor 13, 3) Ciešanām pašām par sevi nav nekādas nozīmes, vienīgi mīlestība ciešanām piešķir jēgu. Jēzus uz krusta apliecināja savu mīlestību. Viņš to darīja ne jau ar vārdiem vai rakstisku deklarāciju – mīlestības apliecinājums bija Viņa izmocītā miesa un izlietās asinis.
Februārī biju Izraēlā. Tur dzirdēju zīmīgu ebreju stāstu par draudzību un īstu mīlestību. Kādā pilsētā dzīvoja divi draugi, kuri viens otru ļoti mīlēja. Viens no viņiem tika netaisnīgi notiesāts uz nāvi. Viņam ap kaklu jau bija aplikta cilpa, kad atnāca viņa draugs un teica: “Atbrīvojiet viņu, jo viņš nav vainīgs, – vainīgs esmu es.” Bende sacīja: “Tad iesim pie ķēniņa, lai viņš izšķir, kurš no jums ir vainīgs.” Ķēniņš bija ļoti saviļņots, redzot cilvēku, kas gatavs pieņemt ciešanas un nāvi drauga vietā, un abiem teica: “Es jums došu brīvību, bet ar vienu nosacījumu – tad, ja jūs ļausiet arī man ieiet jūsu mīlestības attiecībās. Jūs vairs nebūsiet divi, bet mēs būsim trīs, jo, kur ir divi vai trīs, kas nesavtīgi mīl, tur ir Dieva klātbūtne (ebreju val. ŠEKINA).”
To pašu paveica Jēzus, kas mūsu vietā uzņēmās visus pasaules grēkus un visas netaisnības. Viņš, nevainīgs kā jērs, kas tiek vests uz nokaušanu, neatvēra savu muti… Šodien daudzi neizpratnē jautā: “Vai mīlestība vienmēr ir saistīta ar ciešanām?” Jā! Jo vairāk tu kādu mīli, jo vairāk esi atvērts un gatavs pieņemt ciešanas. Kad mīli, tu kļūsti vājš, jo esi otra rokās un otrs ar tevi var darīt visu, ko vien vēlas. Tāpēc mēdz teikt, ka mīlestība ir liels risks. Dieva Dēls, nākot šajā pasaulē, mīlestības dēļ riskēja. Jēzus mīlēja vispilnīgāk un tāpēc arī daudz cieta un atdeva par mums savu dzīvību.
Pāvests Benedikts XVI savā grāmatā “Jēzus no Nācaretes” raksta: “Tas, kas bija pats skaistums, ļāva, lai Viņam sit pa seju, lai Viņam uzspļauj, lai Viņu kronē ar ērkšķiem... Taču tieši šajā izkropļotajā vaigā staro patiess skaistums – mīlestības skaistums, tādas mīlestības skaistums, kas ir mīlestība līdz galam un kas ir stiprāka par meliem, grēku un nāvi.” Mīlestība ir Dieva dziļākā būtība. Jēzus mirstot sauca: “Man slāpst!” Te nav runa par slāpēm pēc ūdens – šie vārdi atklāj Dieva Sirds noslēpumu. Viņš ilgojas pēc mūsu – manas un tavas – mīlestības. Uz Viņa dievišķo mīlestību var atbildēt tikai ar mīlestību. Citas atbildes nav.
Krusts atmasko mūsu lepnību un sātana viltību Jēzus par mums nomira un augšāmcēlās, lai sātans mūs vairs nemānītu un lai grēks nevaldītu pār mums.
Pārdomājot savu dzīvi, mēs redzam, ka Dievs vienmēr ir gaidījis krustcelēs. Visbiežāk atgriešanās notiek, pateicoties krustam, kas atklāj mūsu nespēku vai izmisumu un liek meklēt Dievu, bet tas, kas nav sapratis krusta noslēpumu, ieļaunojas. Sātans izmanto cilvēka bailes no ciešanām un krusta, lai liktu mums kurnēt, sacelties pret Dievu, šaubīties par Viņa mīlestību un uzskatīt Viņu par briesmoni.
Vakar Evaņģēlijā mēs lasījām, ka Jēzus mazgāja saviem mācekļiem kājas. Pēteris, pārsteigts par šo pazemības žestu, iesaucās: “Kungs, vai tad Tu man mazgāsi kājas?” Sākumā Pēteris nesaprata šo Dieva mīlestības apliecinājumu, tam pretojās un teica: “Nemūžam Tu nemazgāsi man kājas!” (Jņ 13, 6-8) Arī mums, tāpat kā viņam, ir nepieciešams ilgs atgriešanās laiks, lai saprastu pestīšanas noslēpumu un pieņemtu šo dievišķās mīlestības ceļu. Tikai tas, kas ļauj sevi mīlēt, var pats mīlēt citus. Pēteris atļāva, lai Kristus mazgā viņam kājas. Viņš atļāva sevi mīlēt un tikai vēlāk, kad bija saņēmis Svēto Garu, visu saprata.
Dārgie draugi, nebēdziet paniskās bailēs no krusta, bet pieņemiet Kristus mīlestības izpausmes veidu! Tikai tas, kas ir cieši saistīts ar savu Glābēju un ticībā Viņam paklausa, var Viņam sekot. Bet tas, kas nenes savu krustu un tā dēļ ieļaunojas, nevar būt Jēzus māceklis (sal. Lk 14, 27).
Krusts māca patiesi mīlēt
Jēzus saka: “Es jūs mīlu un vēlos, lai jūs tāpat mīlētu.” Bet katra mīlestība sevī nes apslēptu krustu, kādu negaidītu sāpi vai vilšanos. Taču vilšanās ir viens no mīlestības attīstības svarīgiem posmiem. Tas ir brīdis, kad zūd ilūzijas un Dievs ļauj mums skatīt realitāti tādu, kāda tā ir. Tad mēs atklājam patiesību par sevi un to, kuru mīlam. Brīžiem tas ir ļoti sāpīgi un grūti un pārsniedz mūsu spēkus. Daudziem tās ir mīlestības beigas, taču citiem – jauna iespēja mīlestības attīstībai.
Pa īstam mīlestība iesākas tad, kad mēs pārstājam mīlēt sevis paša izdomāto tēlu un sākam mīlēt otru tādu, kāds viņš ir. Tas attiecas gan uz mūsu attiecībām ar cilvēkiem, gan ar Dievu. “Ja es redzu kādu no mūsu māsām skumīgu, tad esmu pārliecināta, ka tas ir tāpēc, ka viņa kaut ko atsaka Jēzum, negrib Viņam kaut ko atdot,” ir teikusi svētīgā māte Terēze no Kalkutas.
Ikviena mīlestība tiek pārbaudīta ar uzticību un gatavību piedot. Pārbaudījums ir brīdis, kad mēs varam ieraudzīt patiesu mīlestību – tās skaistumu, spēku vai arī trauslumu. Šodien mums piedāvā nenobriedušas, bieži egoistiskas mīlestības tēlu. Tas, ko mēs saucam par mīlestību, nereti ir egoisms, sava labuma meklēšana, kuras pamatā ir jūtas vai seksuālo dziņu apmierināšana. Vienīgi nesavtīga mīlestība un pazemīga kalpošana piešķir jēgu mūsu dzīvei un dara to skaistu, jo mēs zinām, kāpēc un kam esam to veltījuši. Pateicoties Jēzus krustam, mēs zinām, ka mīlestība sasniedz briedumu – tā tiek attīrīta un pilnveidota nevis emocionālo pacēlumu vai prieka brīžos, bet gan grūtībās un pārbaudījumos.
Pielūdzot krustā sisto Jēzu, pajautā pats sev: vai tu esi spējīgs veltīt sevi – savu laiku, spēku, talantus – citu cilvēku labā? Vai tu spēj nesavtīgi mīlēt? Vai ir kāds, par kuru tu esi gatavs atdot savu dzīvību? Tur, kur cilvēku vidū valda šāda mīlestība, ir klātesošs Dievs. Mieramtuvu.lv
Foto: Katedrale.lv |
